Absolūtais brīvais tirgus

Lato Lapsa tviterī šodien dalās ar fragmentu no Rosļikova reklāmintervijas, kurā viņš tīri sakarīgi izsakās par to, ka Latvija šobrīd tiek apsaimniekota tā, it kā valsts jau ir nolemta uz aizklapēšanu. Līdzīgs sentiments izskanēja arī Demos LV sesijā "Kas ved Latviju uz bankrotu?"

Ilgu laiku arī es līdzīgi domāju, jo tieši tā no malas tas pirmajā uzmetumā izskatās — ka tiek grābts viss, ko var sagrābt. Ka tie ir nelieši, kas tā dara. Bet tikpat labi uz to var paskatīties sistēmiski — līdzīgi kā uz kovida afēru. Vai tad tur reāli bija pelēko kardinālu sapulces, kurās pasaules valdnieki nolēma transformēt pasauli?! Vai drīzāk tas bija spontānā brīvā tirgus rezultāts, kad pie iespējamiem apstākļiem visi, kuriem bija varas potenciāls, uzdevās par priesteriem, audzēja ietekmi, apkaroja opozīciju, un grāba, ko vien varēja sagrābt, un gandrīz nevienam esošās kārtības aizstāvim nepietika spēka pretoties (izņemot Zviedrijā). Neattīstītajā pasaulē taču kovida īsti nebija. Tur nebija ko sagrābt.

Ja godīgi paskatās apkārt, vai nav tā, ka ikviens mēs esam liberālisma beigu fāzes — absolūtā brīvā tirgus — spēlētāji? Mūsu premjere ir darba konkursā uzvarējusi lielas algas saņēmēja. Un gandrīz visi zem viņas tieši tāpat. Tie ir vienkārši strādnieki, kas mēģina nopelnīt sev iztiku. CVK priekšniece Saulīte un viņas atbalstītāji Levits un Kariņš to labi ilustrēja. Viņa taču ir vienkārši labu gribošs cilvēciņš, kurš pelna iztiku. Labi, nesanāca — kas par to. Algotā darbā tik tiešām nav jēgas uzreiz atlaist par kļūdām. Taču te neder algota darba pieeja. Te der tikai kaut kāda svētuma izjušana pret vēlēšanām vai demokrātiju. To nevar nevienā darba līgumā aprakstīt.

Brīvais tirgus skar ne tikai tiešos algas saņēmējus, bet arī konvertējamas reputācijas uzkrājējus. Gan Lapsam, gan Domburam, gan mazzināmiem it kā savu ideālu vai principu vadītiem operatoriem kādā brīdī būs izdevīgāk turpināt savu naratīvu vai metodi, nekā ķerties pie tajā brīdī produktīvākas politiskas iedarbības. Tas ir tas liberālisma beigu stāvoklis. Visi ir tikai ražotāji. Naudas vai statusa, bet ražotāji.

Un no malas šādu strādnieku pūliņu rezultāti var izskatīties patiešām bēdīgi. Šādos apstākļos acīmredzami vairs neveidojas uzplaukumu veicinoša spontānā kārtība, kāda veidojās, kad ārpus savu vajadzību piepildīšanas pār cilvēka rīcību noteica lielākas autoritātes un spēcīgas tradīcijas.

Kas ir vajadzīgs Latvijai? Politiķi, kuriem nemaksā algu. Dievbijīgi vīri, kuri nāk darbdienu vakaros apspriesties pēc tam, kad ir jau nodrošinājuši sev iztiku.