Piektdienas elpas vilciens
Kreisuma divi galvenie avoti: 1) skaudība, kas maskējas kā rūpes par taisnīgumu, 2) iedoma, ka jūs valsts personā labāk par pašu cilvēku zināsiet, kā tērēt viņa darba augļus.
Jāzeps Baško
Nāksies iet pa klaju lauku
Atbildības uzņemšanās nesākas tad, kad iegūst amatu. Tā sākas brīdī, kad jūs piesakāties uz konkursu par amatu un pieļaujat iespēju, ka amatu neiegūsit. Tajā brīdī jūs izpildāt pienākumu piedāvāt sabiedrībai savu veltīšanos tās kopīgajā lietā. Ar pieteikšanos uz konkursu, kurā jūs varat ne tikai nevinnēt, bet arī kaut ko zaudēt,
Mēs esam tik nabagi, kā vēl nekad iepriekš
Sabiedrības labklājības rādītājs ir nevis dzīves ērtību pieejamība, bet gan īpatsvars tādiem sabiedrības locekļiem, kas var un ir gatavi nozīmīgu laiku sava nomoda simtprocentīgi veltīt sabiedriskām aktivitātēm, par kurām viņi nesaņem no padarītā vai no pavadītajām stundām atkarīgu atalgojumu. Tie var būt gan paši savu materiālo iztiku iepriekš nodrošinājušie, gan
Pirmais kolēģis Arnis
Mans pirmais darbs ar darba grāmatiņu bija pa vasarām Stradiņos, tēta nodaļā par kurjeru. 1998. gads un vēl pāris pēc tam. Šodien biju Stradiņos uz rentgenu un promejot pie autostāvvietas ieraudzīju pazīstamu cilvēku. Mans pirmais kolēģis, sanitārs Arnis slauka dubļus no lieveņa. Žirgts, strādīgs un tikpat skaļrunīgs kā tajās vasarās,
Dators bez MI
Agrāk daudz nācās strādāt kopā ar vienu ģeniālu cilvēku, kurš teju trīsdesmit gadus strādāja ar datoru, bet atteicās pieņemt jebkādus tā diktētos spēles noteikumus. Viņš domāja tikai par rezultātu un nebija gatavs ne mirkli ieguldīties vizuālo saskarņu iekšējā loģikā. Koncepts “logs” viņam vienkārši nelikās galvā. Dators viņam bija kā tāds
Atrodiet savu stafetes kociņu
Priekšlikums jauniem cilvēkiem, kas nezina, ko dzīvē darīt un kuriem ir kaut kādas tehniskas, analītiskas prasmes. Atrodiet cilvēku sirmā vecumā, kurš ir visu mūžu kaut ko Latvijai pētījis vai darījis, bet kuram nav darbu mantinieka. Un pārņemiet no viņa stafeti. Ar savām mūsdienīgajām tehniskajām iespējām un možo prātu. Ar to
"Kas notiek Latvijā?" nav pareizais jautājums
Līdzīgi kā jauna cilvēka jautājumam sev jābūt nevis “Kas es esmu?”, bet gan “Kas man jādara?”, tā Latvijas politiskās dienaskārtības jautājumam jābūt nevis “Kas notiek Latvijā?” bet gan: “Kam jānotiek Latvijā?”
“Kas notiek?” ir izmeklēšana, izzināšana, vainīgo meklēšana, kasīšanās. Bet dzīvs cilvēks vienmēr ir kustībā. No nezināšanas, no savām un
Vārda brīvības režīms
Kā varētu izskatīties “vārda brīvības režīms”, kurā tiek ievērota un produktīvi visu labā izmantota vārda brīvība? Gan jau kādam, kas “dzīvo labāk, nekā jebkad iepriekš”, kam politiskā izšķirtspēja aprobežojas ar “Vienotība/Progresīvie” versus “Viss ir slikti/aģenti” varētu rasties izbrīns, kas tad tas par nedzirdētu konceptu — vārda brīvība! Tāpēc piedāvāšu
Elektriķa paraksts
Manā socmediju pieredzē nav nevienas citas tēmas, kas tā vienotu tautu, kā sašutums par birokrātijas asākajiem un bezjēdzīgākajiem stūriem. Pirms pieciem gadiem, kad pastāstīju internetam, kādus divdesmit divus jautājumus ar septiņiem apakšjautājumiem katrā man uzdeva VID, kad vajadzēja reģistrēties kā PVN maksātājam, tas izplatījās gandrīz tikpat plaši, cik aizvakardienas ziņa
Laiks pārskatīt sistēmu
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Līdzīgi kā deviņdesmitajos, valsts aparātā strādās tikai cilvēki, kuriem deg acis par šo zemi