Atmiņas

Atmiņas ir pēdas, ko pasaule atstāj, kad bradā pa tevi. Daži baigi grib tikt sabradāti. Skrien vienā skriešanā pakaļ pasaulei, lai tā viņus iespējami dažādos veidos pamīca. Jo dziļākas un dīvainākas rievas, jo labāk. Kad visa sula teju jau izspiesta, kad pasaule gandrīz jau pavisam aizgājusi mīcīt svaigākas miesas, skulptūra lūdzas nejaušajam garāmgājējam to aptaustīt. Paņem upura roku un lūdz tam ar pirkstiem pabraukāt turpu šurpu pa rievām.

Patausti, kāda man te dziļa rēta! Vai nebiju tev iepriekš jau devis pabraucīt roku pa manām grumbām? Nemūc prom! Vēlreiz patausti to vietiņu. Ui, labs! Ne?