Piektdienas elpas vilciens
Kreisuma divi galvenie avoti: 1) skaudība, kas maskējas kā rūpes par taisnīgumu, 2) iedoma, ka jūs valsts personā labāk par pašu cilvēku zināsiet, kā tērēt viņa darba augļus.
To, ka valstij nevajadzētu dot naudu nevalstiskajām organizācijām, lai tās patiesi būtu nevalstiskas, saprot daudzi. Tikmēr to, ka valstij nevajadzētu dot naudu privātiem uzņēmumiem — ievērojami mazāk. Tik tālu ir aizgājusi aklā dzīšanās pēc ātrās labklājības. Tās recepte ir — dosim naudu veiksmīgajiem, viņi kļūs vēl veiksmīgāki, ekonomika griezīsies, visi kļūsim bagātāki.
Problēma ir tikai tajā, ka tā ir morāli apšaubāma un tirgu kroplojoša ideja. Ja kādam privātam dod naudu, kas it kā var sniegt labumu visai kopienai, tad tas ir attaisnojami tikai tad, ja viņš ir visefektīvākais šī pielikuma izmantotājs. Vai amatpersonas, kas par to lemj, ir pārliecinātas, ka zina? Pirms tam to noteikt nav iespējams. Kāds teiks, ka tuvumā nav neviena cita uzņēmēja. Bet varbūt tie citi uzņēmēji tieši uzradīsies, ja būs iespēja tikt pie tādas piešprices? Un no jaunu spēlētāju uzrašanās visdrīzāk būs lielāks labums nekā no vietējā milža stiprināšanas. Valstij nav jābūvē infrastruktūra konkrētu uzņēmumu izdevīgumam, ja vien valsts negrasās kļūt par to īpašnieku. Un tad jūs sapratīsiet, ka šāda pieeja nav savietojama ar valsts lomas mazināšanu ekonomikā. Vai nu īpašnieks pats lemj, kas ar viņa naudu notiek, vai arī notiek viņa naudas izsaimniekošana. Vai jūs kā nodokļu maksātājs esat ar mieru, ka notiek jūsu darba augļu izsaimniekošana?
Korupcija pašreiz valdošajā morālajā gaisotnē droši vien vispār nereģistrējas kā pārkāpums. Politiķi brutāli rekomendē staigāt pa veiksmīgajiem uzņēmumiem un prasīt viņiem, kas jādara. Apjautāties, vai uzņēmums gadījumā negrib uzmērogoties uz lielāku, lai mums lielāks IKP. Un pie reizes tad uzņēmumam pačukstēt, kas pašiem privātajā sfērā “valstiskiem nolūkiem” varētu noderēt. Nē, nu, ja aizmirst, ka brīvais tirgus ir signālu tīkls, kas darbojas tikai tad, ja to nekropļo ar maldīgiem viltus ienesīguma signāliem, tad var, protams, ienākt prātā tāda doma. Kā var vienā elpas vilcienā runāt par naudas mešanu pakaļ uzņēmējiem un produktivitātes celšanu? Viņi tur ar grāvju rakšanu nodarbojas? Tikai kāpēc tad smieties par pašreizējo ministru, kas ir izdomājis regulēt pārtikas cenas. Varbūt nevajag vispār jebkādā kontekstā pieminēt vārdu “Milejs”, ja esam tik tālu jau aizmirsušies. Izdodam likumus par godīgām algām, ieguldītajam darbam atbilstošām cenām un taisām IT sistēmas (jess!), kas rēķinās loģistikas ķēdes, lai sagādātu visu vajadzīgo vajadzīgajā apjomā. Būs vienota rinda uz maizi un darbu. Mākslīgais intelekts palīdzēs! Un neproduktīvos piespiedīsim būt produktīvākiem. Vidējos uzmērogosim uz lielajiem. Visu sakārtosim.
Pirms dažām dienām LSM bija 1:1 intervija ar psihoterapeitu Artūru Utinānu. Vakara pasaciņa romantiski noskaņotajiem, kas tic, ka kritiskās domāšanas zināšana no cilvēka iedzimtā grēka paglābs arī tos, kuri apzinās sevi kā pārākus aiz tā, ka apguvuši kritisko domāšanu. Tāds kā kovidlaiku labāko prakšu inspirēts raidījums, kurā beidzot uz studiju ir atnācis viens 12. klases skolotājs, kurš ganāmpulciņam izstāstīs, ka pasaule patiesībā ir stipri vienkārša, visām nepareizajām lietām ir nosaukums, un ka galvenais ir nedarīt nepareizās lietas. Un, ja jūs darāt nepareizās lietas, tad neesat apguvuši vielu. Ar tādu cilvēku stundu runāja par politiku.