Būšana tizlam un nepopulāram lūzerim
Ir situācijas, kurās pareizā rīcība prasa būt tizlam, nepopulāram un zaudētājam. Ja neesat gatavs zaudēt un mirkļa publikas priekšā tikt pazemots, tad sanāks kā eksprezidentam, nepareizā laikā dzimušam tiesnesim, kā likumpaklausīgiem nacistiem un kovidfašistiem, un visiem pārējiem, kas tikai dara savu darbu. Naivie cer, ka var uzrakstīt likumu, kas aizliegs nepareizu rīcību, bet beigu galā, kad cilvēks rīkojas, nav nozīmes nevienam likumam. Likums uz brīvu cilvēku iedarbojas tikai tad, kad kaut kas jau ir nodarīts. Ja neviens netizlosies (kā to kovidlaikā izdarīja, piemēram, Vestards Šimkus) un kritiskā stundā nesāks aizstāvēt taisnību, tad no tiesāšanas pēc daudziem gadiem pazaudētais netiks glābts. Kā saka viens mans domubiedrs — karāties kailam, pienaglotam pie krusta, arī bija baigi tizli.
Un, nē, es nemetu akmeni Vējoņa vai kāda cita mīkstā virzienā. Kurš no mums nav kaut kad bijis tāds pats mīkstais? Es esmu. Es metu akmeni to virzienā, kas domā, ka ar likumu un noteikumu rakstīšanu un piemērošanu kaut kas ir līdzēts.