Dators bez MI

Agrāk daudz nācās strādāt kopā ar vienu ģeniālu cilvēku, kurš teju trīsdesmit gadus strādāja ar datoru, bet atteicās pieņemt jebkādus tā diktētos spēles noteikumus. Viņš domāja tikai par rezultātu un nebija gatavs ne mirkli ieguldīties vizuālo saskarņu iekšējā loģikā. Koncepts “logs” viņam vienkārši nelikās galvā. Dators viņam bija kā tāds velniņš, kas bija apveltīts ar zināmu intelektu un raksturu pirms vēl visiem mākslīgajiem intelektiem. Visas nebūšanas, ko šis cilvēks piedzīvoja ar datoru, viņš norakstīja uz datoru kā autonoma aģenta aplami pieņemtiem lēmumiem. Veids, kā tika aprakstīta datora uzvedība, liecināja, ka datoram ir ne tikai klaviatūra, bet arī acis un ausis, kas viņam palīdz mainīt savu uzvedību, teiksim, Wordā atkarībā no lietotāja uzvedības istabā.

Vēsturiski dators viņam bija elektriska drukājamā mašīna, bet no otras puses ar to nevarēja vienkārši drukāt, kā uz papīra. Bija jādejo neizdibināmas birokrātiskas dejas, lai galu galā tomēr tas uzvestos kā drukājamā mašīna. Taču tad, kad no šīs neizskaidrojamās ampelēšanās nostiprinājās sajūta, ka dators tomēr ir nevis mehānisks agregāts, bet autonoma domājoša vai vismaz jūtoša radība, kurai tika doti uzdevumi, tas atkal sagādāja vilšanos —jo tomēr uzvedās kā bezsmadzeņu drukājamā mašīna. Dators nebija tas, par ko izlikās vai par ko visa tā dancināšanās ar štruntiņiem uz ekrāna lika domāt.

Traki žēl, ka šim cilvēkam savā datora lietošanas mūžā nesanāca piedzīvot t.s. mākslīgo intelektu, kas beidzot spēj būt tāda “būtne”, kādu viņam, Otrā pasaules kara laikā dzimušajam, no datora lika iedomāties jau pirms trīsdesmit gadiem.