Dažas piezīmes par LSM
Konservatīvais domubiedrs (arī Demos LV līdzdibinātājs), sabiedriski aktīvais Edvarts Krusts pastāstīja par interesantu pieredzi vasaras beigās notikušā attālinātā darba intervijā uz galvenā redaktora amatu LSM.
Daži citāti (aptuveni, no atmiņas) no LSM interneta platformu direktora Voldemāra Oliņa:
(Par tvitera abonementu) “Ā, jūs maksājat Maskam? Mums viņš nepatīk.”
“Un arī Kiršteinam sekojat? Viņš tāds dīvainu uzskatu cilvēks.”
“Vispār jums dīvaina satura izvēle soctīklos.”
Pēc tam, kad krustām šķērsām bija iztirzāta Krusta sociālajos tīklos labi nolasāmā ideoloģiskā nostāja, sekoja labākās pērles.
Voldemārs Oliņš: “Mums vienkārši interesanti, ko tāds kā jūs grib darīt pie tādiem kā mēs. Esat gatavs mest kažoku uz otru pusi?”
Man negribējās ticēt tam, ko dzirdu. Uzdevu Krustam precizējošu jautājumu: vai tā replika varēja būt par kažoku “politiķis vs. žurnālists”. Nē, replika bijusi par viņa aizstāvētajām vērtībām. Īsi sakot, mūsu pašu apmaksātajam “sabiedriskajam” medijam ir savs vērtību un ideoloģiskais kažoks, kuram tiek atlasīti atbilstoši valkātāji. Nē, nu, jā. Tā jau varētu padomāt, ja piespiežas un kādu vakaru paskatās “krāsu televīziju” (kā to nesen trāpīgi nosauca Aivars Markots). Bet vai varējāt iedomāties, ka viņiem pietiek bezkaunības to tā brutāli arī atzīt? Laikam patiešām ir darīšana ar ekspertiem, kas atceļojuši no vēstures beigām, kuriem viss jau ir skaidrs, un galvenais ir sabiedrību izglītot.
Vēl es nesen uzzināju, ka LSM darbiniekiem ir iekšējais Whatsapp čats, kurā viņi kritiski apspriež politiķus, kuri nāk uz viņu veidotajiem raidījumiem.
Nē, nu, labi — ļoti progresīvi. Divdesmitpirmais vai kurš tur gadsimts, kā saka. Čats un tā. Bet ir taču jābūt kaut kādai profesionālai ētikai, ne? Var ķiķināt ar saviem draugiem, bet vai sabiedriskā medija darba vidē, kur jūsu uzdevums ir visas sabiedrības priekšā… interesanti. Tomēr šodien, izdzirdējis par replikām, kādas LSM vadība atļaujas darba intervijās, varu iedomāties, ka tiem cilvēkiem vispār nereģistrējas tas signāls. Ārpus uztveršanas zonas. Viņiem ir “kauns” pasaules priekšā par to, ka viņiem ir savs parlaments, bet nav kauna par to, ka viņi ir prasti sabiedriskā pasūtījuma piesmējēji?
Ko es ar šīm klačām, kas daudziem vienkārši apstiprina to, ko jau piecus gadus var (ar maziem, epizodiskiem izņēmumiem) katru dienu dzirdēt un redzēt, mēģinu pateikt? Es iestājos par pilnīgu LSM finansējuma pārskatīšanu. Es iestājos par to, ka, piemēram, trešdaļai LSM finansējuma ir jābūt atkarīgai no sabiedrības balsojuma. Pieņemsim, ka balsojums nosaka 20 miljonu eiro izlietojumu (2026. gadā LSM budžets būšot 61,4 miljoni eiro). Protams, reālistiski tai vajadzētu būt tikai sociālpolitisko raidījumu budžeta daļa (par kuras apmēru neko nezinu).
Kā tas varētu notikt: elektroniski caur “latvija . lv” tiek ievākts vienkāršs balsojums — Vai vēlaties, lai daļa no šiem 20 miljoniem tiek privātajiem medijiem proporcionāli vai LSM aktīvistu midzenim? Ja, piemēram, 35% nobalso, ka nauda jādod LSM, tad LSM no šiem 20 miljoniem saņem 35% jeb 7 miljonus. Pārējos 13 miljonus saņem privātie mediji. Tāds ātrais, emocionālais priekšlikums. Ticiet man, arī privātie mediji pacentīsies pastrādāt. Var pielikt vēl kādu izvēles grozu. Šim pašam balsojumam arī piekārtot daļu no redakcionālās vadības algām. Tīri tā, lai Anita Brauna & co uzzina, ka vēstures beigas jau ir aiz muguras un vairs nav iespējams zinātnisma uzvarošais buldozergājiens, kurā jebkuram jautājumam ir viena pareizā atbilde, kas nosaka, vai jūs esat pieklājīgs cilvēks, vai tomēr kremlins.
Šajā sakarā atgādināšu, ka LSM vēl joprojām nav publicējis nevienu (nulle) ziņu par to, ka 17. oktobrī notikušajā SEPLP un sabiedriskā medija konferencē tika paziņoti ombuda pasūtītā pētījuma (ar 1625 respondentiem) rezultāti, kas bija visai daiļrunīgi. Lai arī izvēlētā metode un kategorizācija man nešķita līdz galam sakarīga, rezultāti parādīja: konservatīvais iedzīvotājs sabiedriskajā medijā sociālpolitiskajos raidījumos lielākoties neredz savu vērtību pārstāvniecību.
Un visbeidzot. Lai te nepadomā, ka es gribu būvēt Šlesera varas vertikāli. Jau iepriekš esmu vairākkārt teicis, ka esmu kategoriski pret sabiedrisko mediju kā propagandas mašīnu. Gan pret progresīvās propagandas mašīnu, gan pret kaut kādas konservatīvās propagandas mašīnu, gan pret kaut kādas iedomāta un neeksistējoša bezideoloģiskā pragmatisma propagandas mašīnu (kas ir tehnokrātija, maskējies sociālisms).
Un vēl viena lieta, ko jau daudzkārt esmu teicis: nedomāju, ka LSM pilda kādas partijas pasūtījumu. Nē, šajā ziņā pievienojos daudzu izteiktajai tēzei, ka LSM vienkārši uzvedas kā neatkarīgs, demokrātiski nekontrolējams varas atzars. Tieši tāpat kā visādas dzejnieces kāpj pa tiesu varas karjeras kāpnēm līdz tiek pie Satversmes pārdzejošanas pēc pašu ieskatiem, tā citu iemaņu aktīvisti kāpj pa mediju kāpnēm. Un tas ir pilnīgi normāli. Es ticu, ka viņiem visiem ir vislabākie nodomi. Vienkārši viņu brīnišķīgajam sabiedrības un taisnīguma redzējumam prasās pēc tāda veselīga līdzsvarojuma. Nu, tā lai nav pilnīgi viss padomiskā garā. Vajag taču arī kādu vēsmu no Rietumu liberālajām demokrātijām, ne?
(Ilustrācijai izmantota LSM tviterī atvērtā aptauja, kas dažas dienas vēlāk no turienes brīnumainā kārtā pazuda. Tāda aptauja patiešām bija, es tajā arī nobalsoju.)