Ingmārs Līdaka saprot demokrātiju
Ingmāra Līdakas ģenialitāte ir tajā, ka viņa attieksme “Tāpēc, ka man tā gribas” ir piemērotāka demokrātiskai politikai, nekā reliģiskajam fundamentālismam derīgais “Tāpēc, ka tā ir pareizi”. Atšķirība starp šīm divām attieksmēm slēpjas tajā, kas notiek, ja plurālistiskā pasaulē visas puses pie tādas pieturas. Otrajā gadījumā, kad puses pieņem, ka lēmumam ir jābūt “pareizajai atbildei”, izceļas svētais karš un nav neviena risinājuma, ko spētu pieņemt visas puses, neatsakoties no sava “kā ir pareizi”.
Savukārt divas “gribēšanas” ir izšķiramas vai nu fiziskā karā (ar balsu vairākumu kā tā civilizēto formu), vai ar dialogu, kurā abas gribēšanas tiek vienkārši atzītas par faktiem. Par negrozāmu realitāti, ap kuru jebkāda politika ir jābūvē.
Tāpēc Ingmārs Līdaka savā vienkāršajā atbildē uz jautājumu ir mans Stambulas konvencijas diskusiju varonis. Kāda jēga viņam psihoanalizēt savu nostāju, ja jums ir pavisam cita vērtību sistēma? Viņš saka: fakti ir tādi. Es gribu tā, jūs gribat šitā. Strādājam ar to un beidzam viens otru par idiotu saukt.
Matīss Arnicāns