Kam vēl bija jānotiek Lampas politiķu cepienā?
Kam būtu jānotiek, lai Lampas politiķu cepiens kādreiz tiktu apturēts pusē? Vai pasīvais latvietis, kurš bezpalīdzīgi noskatījās, kā vēlēšanām negatava sistēma sagaida vēlēšanu dienu, atļaus arī Lampas politiķu cepienam normalizēt arvien zemiskākas pašizpausmes? Vai kādam uz skatuves ir burtiski jānovelk bikses un jāatvieglojas, lai vakara vadītājs pateiktu “stop”?
Neesmu no tiem, kas iebilstu pret skarbiem jokiem uz kāda cita vai mana rēķina. Izsmiet cilvēka muļķību un uzpūtību ir audzinoši un ārstējoši. Man ir sveša “emocionālā inteliģence” un citi naratīva meta-kontroles paņēmieni, ko izmanto nepareizo viedokļu ierobežošanai. Runa nav par kāda “manējā” apsmiešanu. Runa ir par to, ka karalis ir kails, un kails viņš ir jau gadiem. Lampas “komiķi” nav smieklīgi.
Politiķu cepienā atskaņotais humors ir aptuveni tāds, par kuru smejas ar nezināmas izcelsmes biedriem no visiem sabiedrības slāņiem, ar kuriem kopā esat trīs diennaktis pa sniegu un lietu saluši un mīcījušies militārās mācībās. Noguruma un gandarījuma radītā eiforijā smieties var par jebko. Atceries, kā pirmajā vakarā Jānim sviestmaize izkrita? Hahahā. Un, kā viņš pieliecās, bet Juris pieskrēja no mugurpuses? Jānis ne pa jokam sabijās, ka nevainība būs jāzaudē, turklāt, meža apstākļos. Hahahā. Patiesu smieklu jūra. Tas ir Lampas humors. Tikai mēs, publika, neesam nekādus dubļus kopā ar šiem tirliņiem ēduši.
Lampas vīriešu kārtas “komiķi”, šķiet, gadu gadiem ir nomīcījušies pa dubļiem kopā ar lojāliem deģenerātiem, kas, acīmredzot, viņiem nekad neliedza atbalstošu smieklu celiņu. Reibonis nepāriet arī tad, kad uzkāpj uz it kā cieņpilno sarunu festivāla galvenās skatuves. Ja visa pasākuma laikā no Kugrēna, Kroņa un Eilanda izskan varbūt tikai kādas piecas konstrukcijas, kas atbilst joka anatomijai, varbūt ir vērts atsvaidzināt zināšanas pie universālā privātskolotāja Četa Džipitī?
Kam ir jānotiek uz Lampas skatuves, lai tur sēdošie politiķi pieceltos un vienkārši aizietu prom? Vai Kultūras ministrei nebija pagalam neērti, ka viņas vietā izsmej viņas priekšgājēju un klāt neesošo partijas biedreni? Gan jau ka bija, bet neies tak iniciatīvu izrādīt. Edmunds Jurēvics sākotnēji jutās manāmi neērti, kad viņa mandāta izcelsmes sakarā tika pieminēts nelaiķis Ints Ķuzis, bet ar laiku jau iejutās un pats uztaisījās par kārtīgu Rosļikovu.
Nobeigumā es gribētu uzdot jautājumu vakara vadītājam Jānim Skutelim. Kam vēl bija jāizskan uz skatuves, lai viņš vienā mirklī apturētu Kugrēna, Eilanda vai Kroņa augstvērtīgo priekšnesumu, un pateiktu šādus vārdus?
“Labi, kungi. Sapratām jūsu domu, bet tā kā šis ir ģimeņu apmeklēts pasākums, galu galā mums te ir arī ģimeņu telts, tā kā šis ir pasākums, kurā uz katra plakāta ir kaut kas uztriepts par cieņpilnu saziņu, tad šis te pēdējais jūsu jociņš, kuru turklāt trīsreiz atkārtojāt, proti, jociņš par atvaļinātu policijas ģenerāli, Rīgas domnieku, kurš miris pēc smagas slimības, un tādējādi atbrīvojis vienam šī vakara viesim vietu domē, galīgi nav šim vakaram un skatuvei piedienīgs. Domāju, ka publikas attieksmi pret šo jociņu varējām dzirdēt, kad vienīgie, kas smējās, bijāt jūs, kungi. Par spīti tam jūs turpinājāt, tātad auditoriju nolasīt īsti nespējāt. Ir dīvaini, ka tik vienkāršas lietas jāsaka skaļi, bet pie latviešiem tā nav pieņemts gānīties par mirušajiem. Saprotu, ka visi esam te ieradušies baudīt vakaru un veselīgi pasmieties viens par otra neizdarībām. Bet vienīgie šeit klātesošie mirušie, kas varētu mēģināt sevi aizstāvēt, ir jūsu joki. Neviens nevēlas, lai vakars tā pēkšņi izbeidzas, tomēr man kā vakara vadītājam nākas atzīt, ka ar jūsu jokiem pasākums turpināties īsti vairs nevar. Ja kāds no jums ir sapratis savu kļūdu un vēlas atvainoties, tad, lūdzu, te būs mikrofons atvadu vārdiem. Bet citādāk, paldies par darbiņu. Karavāna tālāk dosies bez jums.”