Laiks vēstuļu rakstīšanai
Labdien, lasītāji!
Nākamo mēnesi no 15. septembra līdz 15. oktobra centīšos izvairīties no publiskas rakstīšanas, to aizvietojot ar privātu vēstuļu rakstīšanu. Paturu arī iespēju šo apņemšanos lauzt. Tā ir vairāk vēlme nekā solījums.
Paldies tiem diviem cilvēkiem, kas pēdējās nedēļās uzrakstīja un neapzināti atgādināja par šo jauko formātu, kurā pirmoreiz atklāju rakstītprieku. Man šodien (šonedēļ) nepatīk publiska rakstīšana aiz tā iemesla, ka tā arvien vairāk liek justies, kā būvējam fasādi, spēlējamies ar attēliem, ne darbojamies ar realitāti. Čārlija Kērka slepkavības reakciju reakcijas trešajā atvasinājumā komentēšana neatstāja vienaldzīgu. Ceļš laukā no šitā neprāta nav vēl viens rakstiņš. Varbūt tagad tas tā saasinājies, jo agrāk blakus nebija tik daudz citu rakstītāju, kas tieši to dara, proti, vāc politiskā posta dividendes (“purely spectacular rebelliousness—dissatisfaction itself becomes a commodity as soon as the economy of abundance develops the capacity to process that particular raw material” – Guy Debord). Šajā izrāžu sabiedrībā pietiek fasāžu jau bez maniem sašutumā austajiem paladziņiem. Man riebjas sevi pieķert sekojam līdzi, cik mans ierakstiņš saņēmis plusiņus, vai kāds padalījies un tamlīdzīgi. Mērķis jau nav būt par rakstnieciņu vai mediju. Mērķis ir, kā Aristotelis saka, “ieviest polisā kārtību”. Jēga rakstīt ir tikai tad, ja tas tuvina mērķim. Kontemplatīva filozofēšana un paštīksmināšanās liek riebties pašam sev.
Publiski uzrakstītais ir pieejams visiem un tajā pašā laikā jebkurš lasītājs vienmēr var padomāt, ka tas nebija domāts viņam. Un varbūt tiešām nebija domāts viņam. Vai rakstveidā vispār ir iespējams kādu pārliecināt par to, ko viņš jau pats nedomā? Tikai tad, ja viņš jūs uzskata par autoritāti. Vienīgais veids, kā mainīt cilvēku prātus, ir sarunāties ar viņiem klātienē. Divatā. Saruna klātienē ir ķermenisks akts, tur bez savstarpējas ķermeņu šķidrumu apmaiņas neiztiek. Pēc sarunas ar citu cilvēku jābūt tieši tādai sajūtai, ka jūs vairs neesat ar to cilvēku šķirts. Viņa redzējums (lai cik nepieņemams) ir integrējies jūsos nevis kā kaut kādi attālināti tekstuāli dati, kurus var gūglei vai čatdžipitijam vajadzības gadījumā pajautāt, bet kā ķermeniska pieredze, kura pie jums atgriezīsies katrreiz, kad sajutīsities tieši tā, kā lika justies šī saziņa. Un pēc sarunas nevar arī izlikties, ka nedzirdējāt. Tāpēc, ka parasti, ja neesat galīgi traks, paraksts par ziņas saņemšanu ir nolasāms uz jūsu ģīmja.
Un tā kā pēc šāda apraksta uz klātienes sarunu maz kurš parakstītos (un es diez vai parakstītos sarunāties ar tiem, kurus tas uzrunā), nākammēnes tad vēstuļu formātā. Divatā, bet ievērojot infekcijas izplatības ierobežošanas noteikumus.
Tātad vēstules ar tiem, kurus arī interesē kārtība polisā. Daži brīdinājumi. Mani neinteresē diskusijas par ideālo politisko iekārtu vai lietas, kuras jūs gribētu, lai kāds cits izdara, atnes uz paplātes. Mani neinteresē sarakstīties ar cilvēkiem, kuri grib, lai kāds beidzot novērtē viņu intelektu, erudīciju, radošumu vai vēl nez ko tur. Ticu, ka visi esam unikāli Dieva bērni, kas simts un vienā lietā ir pārējās pasaules nenovērtēti. Bet nu pasaulei nav nedz jūs, nedz es jānovērtē. Tā nav lietas būtība. Mani arī neinteresē komplimenti. Negribu sarakstīties nedz par sevi, nedz par jums. Nedz par jūsu vai manām ģeniālām idejām, kuras prasītu īpašu rūpību un cieņu vai kādu citu norēķinu pret to autoru. Varbūt es meklēju neatrodamo, bet es ticu, ka politiskajā procesā ikvienam cilvēkam ir unikāla loma spēlējama šai pasaulē un tā loma ir nospēlējama bez īpašām norādēm uz lomas aktieri, vismaz kamēr viņš ir dzīvs.