Lasies prom, vecīt!

Šodien bija jābrauc uz Tukumu. Pilsēta, kurā varētu dzīvot, ja jādzīvo pilsētā un var izvēlēties dzīvot vēlreiz. Atgādina Londonu. Ne jau to garlaicīgo, pastkartēm nolaizīto, bet to pauguraino, kur vienmēr zaļums un tālums, kurā verties. Kur visur vismaz pa kādam cilvēkam un dzīvībai. Kur centrs nav viena vieta, viens laukums vai ielas strēķītis. Kur nesmaržo pēc pārdalītas Eiropas naudas. Kur cilvēki no apkārtnes sabrauc kārtot lietas. Visi laipni. Kad biju pabraucis zem ķieģeļa pa vienvirziena ielu un apstājies, kāds lāga vecis pieklauvēja pie loga un draudzīgā balsī teica: “Vecīt, ko tu te dari, tu esi iebraucis zem ķieģeļa! Lasies no šejienes prom, kamēr kāds nav atnācis sodu uzlikt! Lasies prom, vecīt!” Neatminos jelkad dzirdējis tik mīļu “lasies prom”. Pārdevēja lielā saimniecības preču veikalā tā smaidīja, ka varētu mierīgi precēt nost, un pati pieteicās aizskriet puskilometru noskaidrot preces īsto cenu. Pauguri dara cilvēkus laimīgus. Tukums ir visskaistākā pilsēta Latvijā.