Mēs esam tik nabagi, kā vēl nekad iepriekš

Sabiedrības labklājības rādītājs ir nevis dzīves ērtību pieejamība, bet gan īpatsvars tādiem sabiedrības locekļiem, kas var un ir gatavi nozīmīgu laiku sava nomoda simtprocentīgi veltīt sabiedriskām aktivitātēm, par kurām viņi nesaņem no padarītā vai no pavadītajām stundām atkarīgu atalgojumu. Tie var būt gan paši savu materiālo iztiku iepriekš nodrošinājušie, gan viņu bērni, sievas vai vīri, vai stipendiāti. Ja tādu cilvēku sabiedrībā nav, sabiedrība kļūst par bezsmadzeņu izdzīvošanas un ražošanas mašīnu.

Taču valsts nevar kļūt par šāda slāņa uzturētāju. Valsts nevar padarīt par nodrošinātu tādu cilvēku kopumu, kurš garīgi tāds nejūtas un nav. Kas valsts mēģinājumu viņu atbrīvot izmantos materiālās iedzīvošanās nodrošināšanā, tam nekad nebūs gana, un tas iznīcinās pašu sistēmu, kura viņam nodrošināja brīvību.