Neiespējamais konservatīvisms
Konservatīvisms ir pieeja politikai, kas paredz, ka sabiedrībā pastāvošajā kārtībā ir iekodētas konkrētas sabiedrības locekļu līdzāspastāvēšanai pielāgotas prakses, un ka tās ir jāaizsargā pret naivu politisku iedarbību, kas tās nemitīgi izaicina un grauj. Tomēr ar šo definīciju ir par maz, lai saprastu, kāpēc par konservatīviem sevi dēvē tik dažādi politiski aktori, un kāpēc viņiem tik bieži itin nemaz nav pa ceļam. Ja rūpīgāk izdala dimensijas, kurās politiski var runāt par konservatīvismu, nākas atzīt, ka konservatīvs konservatīvisms Latvijā nav iespējams.
Parasti konservatīvismu iedala sociālajā, ekonomiskajā un kultūras vai nacionālajā, taču šis dalījums jau pašā saknē zaudē ievērojamu daļu konservatīvās pieejas skaistuma un saskanības. Tas skar tikai vienu asi, pēc kuras mēs varam salīdzināt dažādas pieejas politikai. To var saukt par mērķu un vērtību asi, kuras satura kritēriji ir aizgūti no konservatīvisma vārdu nesošām kustībām citos laikos un citās vietās. Latvijā sevi par konservatīviem dēvējoši spēki konservatoru jeb saglabātāju godu parasti izpelnās tieši uz šīs ass. Vietējie politiskie spēki atšķiras pēc saviem uzsvariem sabiedrības organizācijas mērķos.
Piemēram, tas, ko sauc par ģimenes vērtībām, pieder pie sociāli konservatīvām vērtībām, jo citu valsti konservatori, sekojot konservatīvajai pieejai, ir nonākuši pie atziņas par ģimeni kā mazo sabiedrību, kurā cilvēks piedzimst un uzaug, gūst pirmo politisko pieredzi. Ģimene (pretstatā indivīdam vai lielām identitāšu vai interešu grupām) ir īstenā sabiedrību veidojošā šūna, tā balsta decentralizāciju, individuālo morālo atbildību un ļauj veidot minimālu, bet efektīvu valsti. Ģimenes vērtību aizstāvība ir politisks mērķis (kas pats par sevi ir līdzeklis sabiedrības kopā saturēšanai). Lai arī šis un vēl daudzi konservatoru politiskie mērķi ir bieži izvedināmi, izmantojot konservatīvo pieeju, šo mērķu aizgūšana no citām zemēm un citiem laikiem, un uzspiešana neatkarīgi no vietējām tradīcijām, galīgi nebūs konservatīva pēc cita veida kritērijiem.
Otra ass, pēc kuras politiskās pieejas varam klasificēt kā vairāk vai mazāk konservatīvas, ir līdzekļu, metožu un manieru ass. Īsumā, tā paredz uzlūkot politiku kā sabiedrības līdzāspastāvēšanas izaicinājumu risināšanu bez noteikta mērķa sabiedrībai kaut kur nonākt un kaut kā izskatīties. Uzsvars ir uz pieeju, ar kādu tiek skatīti politiskās dienaskārtības aktuālie izaicinājumi, uz metodēm, kas ir pieejamas un atļautas politikas veidotājiem. Uzskatot, ka sabiedrību veido tieši atzītās mijiedarbības formas un nevis deklarēti ideāli, šie konservatīvie pielūko, lai politiskie aktori rīkotos mēreni un “kā ir pieņemts pie konservatīvajiem”.
Kā vienu piemēru varētu nosaukt cilts lojalitātes jeb tribālisma noraidījumu iekšpolitikā. Lai vai cik cēli būtu konservatora politiskie mērķi, viņš to vārdā nesāks dalīt priekšlikumus atkarībā no tā, vai tos izteicis viņa partijas, ideoloģijas, dzimuma un citā rakursā savas piederības grupas pārstāvis. Ar godprātīgu kritiku vai norādi uz pārkāpumu konservators padalīsies arī tad, ja tas būs “savējais”, kas kļūdījies vai izteicis sliktu priekšlikumu. Šo un citus politiskos līdzekļus vai manieres bieži izvedina kā nepieciešamas pastāvošās kārtības saglabāšanai (tiesiskumam šajā gadījumā), taču ne visas politiskās kopienas ir līdz tam evolucionējušas.
Vērtējot politiskās partijas pēc to vietas uz šīs ass, pie varas pabijušie Latvijas politiskie spēki neizskatās konservatīvi, un tieši tas ir bijis pamudinājums “Kodokas” izdevumiem un “Demos” konferencēm, ciktāl to saturs bijis atkarīgs no mana pienesuma. Līdzīgi kā pirmās ass konservatīvismi, arī šis vērtējums nav konceptuāli nepretrunīgs. Ir neizbēgami, ka konkrēta, konservatīvismam it kā piederīga ideja kādā kopienā nešķitīs konservatīva, ja būs pretēja vietējām tradīcijām, un tātad šķitīs ievesta no citurienes, vietējos apstākļos nepārbaudīta, vietējiem, iespējams, nepieņemama.
Tas mūs noved pie trešās konservatīvisma ass, kuras esamību likām nojaust jau iepriekš. Tā rāda, cik lielā mērā politiskās programmas mērķi un darbības līdzekļi ir balstīti uz vietas pastāvošajās tradīcijās un sociālajā realitātē. Lai vai cik “konservatīvs” kāds uzstādījums būtu saskaņā ar nozīmīgākajiem politiskās filozofijas tekstiem, ja Latvijā tā nav pieņemts, tad ir pamatoti saukt to par savā ziņā pastāvošo kārtību maitājošu.
Konservatīvismu pirmoreiz artikulēja Edmunds Bērks, dzīvodams zemē, kurā vienas politiskas kopienas politiskie tikumi bija attīstījušies desmitiem paaudžu. Ir pašsaprotami, ka relatīvi jaunās kopienās, kādām pieder Latvija, sabiedrība politiski būs stipri citādāk tendēta, nekā sabiedrības, kurām autonomija un suverenitāte jau sen vairs nav politiskās dienaskārtības jautājums numur viens.
Jaunas nācijas politiskie tikumi vēl ilgi pēc nācijas noformēšanās ir stipri atkarīgi no apstākļiem, kādos tas notika. Taču prakses, kas bija vērtīgas, lai konsolidētos ļaužu grupa, kurai būtu cerības uz pašnoteikšanos, nav tās pašas, kas nepieciešamas, lai šī pati ļaužu grupa spētu saimniekot savā zemē. Uzdevumu vieglāku nepadara fakts, ka pašnoteikšanos sākotnēji vairāk virzījušas vajadzības, kuras mūsdienās katrs indivīds atsevišķi var piepildīt labāk, nekā kā kolektīvās identitātes nesējs. Ja latviešu politisko kolektīvo identitāti sākotnēji lielā mērā veido ideja par vienā valodā runājošiem zemniekiem, kuriem jāapvienojas, lai atbrīvotos no citā valodā runājoša kunga un iegūtu politisko un ekonomisko brīvību, tad mūsdienās vismaz ekonomiskās vajadzības indivīds labāk var atrisināt, kļūstot par globālo pilsoni.
Savējo būšana, kas varētu šķist derīga prakse, cīnoties par savas tautas politisku autonomiju impērijas varas gaiteņos, trimdā vai Eiropas Savienībā, noteikti nekalpo sabiedrības kopējam labumam iekšpolitikā. Līdzīgi var šaubīties, vai pakļāvīgums, kas palīdzēja Latvijai ātrāk tikt Eiropas Savienībā un NATO, ir īsti derīgs laikos, kad Latvijas dalība šajās organizācijās nav zem jautājuma zīmes, un mums ir drīzāk jādomā par to, lai Eiropas Savienība mūs neaprītu. Pusgadsmits zem Padomju varas, kur sapnis par neatkarīgu valsti bija jāatliek sāņus, kaldināja jaunus politiskos “tikumus”. Padomju okupācijas sekas un mūsu ierobežotās spējas ar tām cīnīties uzreiz pēc neatkarības atgūšanas ir radījis jaunu sociālo realitāti, kurai konservatīvs politiķis nevar uztiept romantiskus mērķus, kādus varēja kaut vai Kārlis Ulmanis 1934. gadā.
Citiem vārdiem, konservatīvisms Latvijā nevar būt īsti konservatīvs. Vienā vai citā ziņā tas ir un būs sava veida apvērsums.