Organizētā kampaņa pret Eviku Siliņu

Pats arī uzrakstīju pāris kritiskus tvītus par Eviku Siliņu un man arī šķiet pilnīgi stulbeņi tie cilvēki, kas dalās ar viņas bildēm ar draudzenēm (par vēl zemiskākiem dubļiem, nemaz nerunājot), bet uzskatīt manu un citu reakcijas uz kādas kandidatūras publiskošanu par koordinētu kampaņu nozīmē vispār nesaprast, kā strādā feisbuks, tviteris, tiktoks, instagramma un visi pārējie mūsdienu tirgus laukumu veidojošie informatīvie mēsli. Ko tad jūs esat tais lidostu grāmatiņās un TED narcisu prezentācijiņās samācījušies?

Ticu, ka šie cilvēki to labi zina un vienkārši nespēj samierināties ar netaisnību, kad tā iet pretēji viņu interesēm, bet paskaidrošu, lai nav pārpratumu. Šie socmediji darbojas, gādājot par jūsu pielipšanu ekrāniem, lai apkalpotu reklāmdevēju pieprasījumu. Tie jums rāda nevis to, ko esat pasūtījis vai kas būtu jūsu labākajās interesēs, bet to, kas aizraus. Tās ir divas dažādas lietas. Nepastāv tāds variants, ka jūs ienākat feisbukā, kur izlec paziņojums, ka neviens no jūsu kontaktiem nav neko vērtīgu kopš iepriekšējās reizes uzrakstījis. Socmedijs jums liek priekšā savu “labāko”, lai piesaistītu jūsu uzmanību. Visdrīzāk, ka tas ir kāds primitīvākās emocijas raisošs draņķis. Visdrīzāk, ka tas ir kaut kas no autora, kuram nesekojat, bet kura veikumu iepriekš esat tīkšķojis. Un nemēģiniet no tā izbēgt, atsakoties no tīkšķiem — tad jo vairāk būsit pakļauts t.s. tīkla efektiem — socmedijam nekas cits neatliks, kā minēt jūsu preferences, rādot vispopulārāko jūsu demogrāfiskajā un cita griezuma grupā.

Kad parādās kāda jauna attīstība politiskajā lauciņā, tad ir tikai normāli, ka politiski aktīvie steidz uzzināt jaunāko un reaģēt uz to. Reaģēt uz citu iniciatīvām nav nekas slikts — tas nebūt nav kaut kas tāds, ko varētu saukt par mēģinājumu kļūt par korķi visām pudelēm. Mijiedarboties ar citu iniciatīvām nozīmē piedalīties politiskajā. Atšķirībā no progresīvās ideoloģijas, kas balstās aplamajā pārliecībā, ka cilvēks var racionāli izplānot un organizēt sabiedrību, konservatīvais drīzāk atbild uz citu trakajām idejām, nekā pats mēģina sabiedrību ar tādām graut.

Kad pulciņš ļaužu reaģē uz kādu notikumu, socmediju platforma automātiski pastiprina šo signālu, lai maksimizētu peļņu no ļaužu pulcēšanās ap potenciāli aizraujošu tēmu. Pastiprināts signāls veicina tēmas redzamību un piesaista arvien jaunus interesentus. Jo vairāk cilvēku iesaistās, jo vairāk ir gan iniciatīvas atbalstītāju, gan pretinieku. Cilvēks vienmēr alkst būt un savu būšanu viņš apliecina ar individuālu pienesumu viedokļu jūrā. Tādējādi pavisam dabiski paplašinās viedokļu spektrs. Pavisam dabiski uzrodas visu galu galējie.

Jo vairāk atbalstītāju redzam mums pretišķīgai idejai, jo drīzāk paši iesaistāmies. Kad žurnāliste ar Latvijas mērogiem pieklājīgu 50 tūkstošu sekotāju pulciņu iesaistās diskusijā, sacīdama, ka diskusija nav īsti cilvēcīga un viena puse ir pelnījusi brīvlaišanu, viņa šo diskusiju pati padara par vēl galējāku. Es viņai piekrītu pirmajā daļā, bet tāda nu ir tīkla efektu būtība. Savā ziņā ar pašreizējiem spēles noteikumiem ir tā, ka mēs nevaram piedalīties, nepadarot visu vēl polārāku.

Mēs labi saprotam, ka lielas ļaužu masas vienkopus pulcēties fiziski var tikai tad, ja nepastāv ticami draudi tām apvienoties destrukcijai. Bet virtuālajā vidē mēs šos efektus izliekamies nezinām, jo vienkārši dzīvojam socmediju gigantu pavadā. Viņiem tas ir izdevīgi. Feisbukam un tviterim nav nekādas rūpes par Latvijas politiku. Tviteris neliks nekādus ierobežojumus, lai kādam deģenerātam nebūtu 28 tūkstoši sekotāju un lai viņš ar tiem nevarētu politiski izrīkoties pēc sirds patikas. Feisbuku neinteresē, vai kāds polittehnologs šķeļ Latvijas sabiedrību vai ne. Feisbuku interesē apgrozījums.

Viss augstāk minētais nenoliedz, ka eksistē koordinētas informatīvas kampaņas. Tā nav nekāda slēpjama informācija — ir vesela industrija, kas ar to vien atklāti nodarbojas. Taču tāda pati nodarbe ir arī jebkura politiķa retorika. Politiķis lielākoties runā nevis tāpēc, lai paziņotu, ka rīt būs slēgts tilts pār upi, bet tāpēc, lai virzītu ļaudis pa viņa ieskatā pareizo upi. Politika ir naratīvu sacensība. Atļaujot socmedijiem kļūt par tik nozīmīgu naratīvu apspriešanas arēnu, mēs paši esam atļāvuši informācijas kampaņās apzināti un neapzināti izmantot iepriekš cilvēcei nezināmus, graujošus dabas spēkus.

Kāds ir risinājums? Ja mēs skatāmies socmediju virzienā, tad jau esam uz pareizā ceļa. Bet risinājums nav aiztaisīt muti tiem, kuri saka to, ko mēs negribam dzirdēt. Viens risinājums, ar ko var sākt, ir aizliegt socmedijus, kuros vienam cilvēkam var būt vairāk nekā noteikts skaits sekotāju. Labi, var būt daudz sekotāju, bet ir tad jāreglamentē, cik sekotājiem tiek parādīta kāda lietotāja vēsts noteiktā laikā. Ir jāmazina tīkla efektu postošā daba.

Ievērojiet, ka nevienu brīdi šeit nav runa par ierobežojumiem vārda brīvībai, proti, par liegumu kādam izplatīt savu vēsti. Runa ir par ierobežojumiem, cik lielu ļaužu masu cilvēks var uzreiz sasniegt. Ja mums būtu tāda infrastruktūra, kas ļauj vienam cilvēkam ar vienas pogas nospiešanu piezvanīt visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem un uzbāzties ar savu ziņu, vai jūs uzskatītu šīs pogas pieejamības ierobežošanu par vārda brīvības ierobežošanu? Diez vai.