Piezīmes no LSM konferences
Biju feinā sabiedriskā medija un SEPLP rīkotā konferencē. Man patika un tur dzirdēju daudz cerīgu lietu, bet nevaru nepaklačoties. Jums vajadzēja redzēt BBC žurnālistes mulsumu, kad mūsu žurnālistes viņai prasīja, ko darīt ar to, ka nabaga eksperti un žurnālisti tagad sirgstot ar pašcenzūru. Sak, kā tā nākas, ka par izteiktajām lietām līst dubļu lietus? BBC žurnāliste paskaidroja (velti gan): žurnālista uzdevums ir pasniegt faktus, nevis savu viedokli. BBC viens no principiem ir impartiality (neitralitāte būtu labākais tulkojums; nevis objektivitāte). Kāda vieta tur vispār pašcenzūrai, viņa jautā. Patiesība ir tur laukā, žurnālista uzdevums ir pastāstīt auditorijai to, kas jau tur ir. Tāds ir viņa darba pienākums. Ja kāds eksperts baidās runāt, sauciet citus, kas pārstāv to segmentu un nebaidās. Jūsu uzdevums ir veidot kopējo bildi, nevis savu [bailīgo] viedokli iestarpināt.
No savas puses piebildīšu: ja jums gribas, lai tiktu nodrošināts, ka jūsu ziņotie fakti nerada stipras negatīvas reakcijas, iesaku pārliecināties, ka jūs patiešām vēstāt faktus un nevis savu politisko redzējumu (vai savā ideoloģiskajā šaurībā ierāmētu redzējumu). Vēstīt patiesību ir svēta misija. Patiesība ir pievilcīga pati par sevi. Ja tā patiešām tāda ir, proti, sakrīt ar realitāti. Un par to brīvā sabiedrībā ir jābūt gatavam maksāt. Patiesība ir vērtība. Vērtības ir tas, par ko tu esi gatavs ciest, ja vajag. Ja neesat gatavas maksāt, tad vajag izvēlēties citu profesiju. Man ir daudz nepopulāru viedokļu. Bet sabiedrībai nav nekāda pienākuma nodrošināt, lai es par to paušanu netiktu zākāts. Arī tad, ja es būtu žurnālists vai amatpersona, vai kaut vai Romas pāvests. Īstenībā es ar stiprām bažām raugos dažu sabiedriskā medija redaktoru virzienā, kuri gribētu, kā tas izklausās, ka tiktu radīti apstākļi, kuros ar kaut kādiem pareiziem viedokļiem varētu sabiedriskajā medijā dalīties bez sabiedrības iespējas uz to kritiski, jā, reizēm arī skarbi, reaģēt. Ja es izsakos neskaidri, kas šķiet klausītājam pilnīgs vājprāts, kāpēc lai viņš sevi pašcenzē uz manas pašcenzūras novēršanas rēķina?
Izpratne par vārda brīvību dažu mediju darboņu vidū ir ļoti biedējoša. Labi vismaz, ka viņi aicina BBC ļaudis sevi apgaismot. Cerams, ka ieklausīsies. BBC ir, protams, kreiss iestādījums, bet nu viņi vismaz vārdos pieturas pie zināmiem principiem, kas vieš cerību plurālismam. Pie mums augstos amatos ir diezgan apšaubāmas saprašanas cilvēki, kuri, kā es pāris sarunās šodien norādīju, dzīvo “vēstures beigās”, kad viss jau ir skaidrs un medija uzdevums ir izglītot dumo sabiedrību. Vienā runā izklausījās, ka sabiedriskais medijs ir izdomājis, ka viņa uzdevums ir jauniešu izglītošana. Tā kā tajā grupā ietilpst arī bērni, man rodas jautājums, kā tas iet kopā ar ģimeni kā vērtību? Un kurā brīdī no izglītošanas (sociālpolitisko jautājumu laukā) notiek pāriešana atpakaļ uz medija patieso funkciju — informēt? Vai pieaugušos arī izglīto vēstures beigu mācībā? Par laimi, ne visi tā domā. Gan ombuds, gan vēl kāds, man šķiet, pareizi pateica, ka medija uzdevums NAV izglītot.
Vēl no pozitīvā jāmin, ka pasākuma laikā bijusī ombuds Anda Rožukalne saņēma vairākas īsziņas no savas studentes (kura skatījās tiešraidi) un pēc tam padalījās ar to. Par to Rožukalnes priekšā cepuri nost. Studente kontekstā ar visādām idejām, ka saturs jāpielāgo jauniešiem, labi pateica (pieklājīgākiem vārdiem gan jau): jauniešiem nevajag debilizētu saturu. Absolūti pievienojos. Sabiedrībā kultūru, cik to var noteikt, jānosaka ir augšām un vecajiem. Nevis jaunajiem vai morāli bezaizspriedumainajiem.
Un vēl. Par mākslīgo intelektu kā izaicinājumu runājot. Mākslīgā intelekta apogejs, kas izpaužas tā, ka internetā viss ir ģenerēta, neuzticama miskaste, patiesībā ir sabiedriskā medija potenciālais ziedu laiks. Tur, protams, bija daža laba kundzīte, kas teica, ka “tā auditorija, kas māk atšķirt ģenerētu no īsta satura” — gan jau drīz arī kundzīte uzzinās, ka tas ir tikai laika jautājums, kad neko, ko tu redzi kaut kur nejaušā vietā internetā, nevar uzskatīt par to, ko tu redzi. Šis var būt ziedu laiks sabiedriskajam medijam, ja tas apjēdz, ka cilvēki uz to nāks patiesības (pretstatā propagandas) meklējumos. Jo tur tu vari ieiet konkrētā adresē vai aplikācijā un būt drošs, ka tas nav tava pārcentīgā ideoloģiskā brālēna uzlabojums kopējās lietas labā, ar ko viņš padalījies savā socmedijā. Un, ja cilvēks redz — jā, te man nekarina makaronus uz ausīm, te man nepasniedz “vienkāršā valodā” sarežģītu realitāti, te es redzu, ka dažādo viedokļu jūrā ir arī mans idiotiskais viedoklis pārstāvēts, labi, es te nākšu atkal. Tā ir sabiedriskā medija lielā iespēja. Bet, protams, ir variants to iespēju palaist garām un ļaut kovida izpurgātajai sabiedrībai izšķīst vēl mazākās vienībās katram savā “medijā” — ir variants turpināt būt vēstures beigu vēstnešiem, kuriem politika ir jau mirusi, kur pareizās atbildes uz vairumu jautājumu ir zinātniski pierādāmas, kur nav ideoloģijas, kur auditorija ir nevis līdzdalībnieki kā BBC gadījumā, bet auditorija ir priekšmets, kuru tu apstrādā. Un tad loģiski, ka sabiedrība novērsīsies un ne par ko kopīgu vairs nesarunāsies. Pa kuru ceļu iesim, Latvija?