Pirmais kolēģis Arnis

Mans pirmais darbs ar darba grāmatiņu bija pa vasarām Stradiņos, tēta nodaļā par kurjeru. 1998. gads un vēl pāris pēc tam. Šodien biju Stradiņos uz rentgenu un promejot pie autostāvvietas ieraudzīju pazīstamu cilvēku. Mans pirmais kolēģis, sanitārs Arnis slauka dubļus no lieveņa. Žirgts, strādīgs un tikpat skaļrunīgs kā tajās vasarās, kad kopā vizinājām pacientus un laboratoriskos izmeklējumus pa Stradiņu plašo teritoriju. Arnis ir džeks, kurš vienmēr bijis un paliks prātā bērns. Bet tas nav traucējis Stradiņiem viņu visus šos gadus nodarbināt svētīgā darbā. Un Arņa krāšņā valoda sit pušu ne mazumu pie pilna prāta esošo, mobilajā telefonā uzaugušo jauniešu spējas izteikties. Kopš kovida, kad “nodaļā kļuva par smacīgu”, Arnis strādā par apkopēju.

Lai visiem ambiciozajiem un talantu apdāvinātajiem izdodas dzīvē izdarīt kaut kripatiņu no tā, ko Arnis ir paveicis sanitāra un apkopēja amatā. Vai kaut vienu vasaru dzīvē konvertēt savu fizisko enerģiju un reizē kaut kādu pirmatnējo dusmu tik pozitīvi, kā to dara Arnis. Nojaušu, ka viņam galvā nelido skaisti taurenīši, bet katrreiz, kad viņu redz strādājam, var redzēt, kā viņš to visu, kas tur darās, translē fiziskā darbībā un asprātībā, kurai ir šausmīgi liela vērtība visiem apkārtējiem.