TV pārraižu stress
Riebjas tas mūsdienu TV pārraižu režisoru uzregulētais stress. Dīda to kameru vislaik apkārt un uzdzen tev nepelnītu nepiepildījuma sajūtu, jo neko tu neredzi līdz galam. Tad jau labprātāk visu koncertu skatītos vienu pašu bundzinieku. No viņa staro ārā tāds foršs prieks. Kāpēc nevar vismaz desmit sekundes nepārslēgt kameru? Tā arī viņi tos nabaga bērnus notur pie visiem tiem MTV un citiem sūdiem. Bildītes tik ātri mainās, ka tev nemaz nav sajūta, ka esi kaut ko (no)skatījies. Nu tik būs, nu tik būs, skrienam, skrienam, nu tik būs. Un tad sākas nākamais raidījums. Nu tik būs, nu tik būs. Un tā divdesmit četras stundas diennaktī, septiņas diennaktis nedēļā, trīssimt sešdesmit piecas dienas gadā, astoņdesmit gadus mūžā, vienu mūžu visumā. Neko nevar atcerēties, jo nekas nav bijis. Ko tu šodien izdarīji? Taisījos kaut ko pa televizoru skatīties.