Valsts kā pašsavaldīšanās

Ja pieauguša cilvēka dzīvē valda nekārtība un neparedzamība, ja viņam regulāri neizdodas paveikt iecerēto, viņš sāk domāt, vai nebūtu jāsavalda sevi. Cilvēks ievieš sev noteikumus, kurus cenšas stingri ievērot. Ar laiku nākas secināt, ka paša spēkiem sekot izdomātajiem noteikumiem, katru reizi attiecīgajā situācijā piedomājot, ir visai grūti. Cilvēks atklāj, ka patiesībā viņš jau dzīvo zināmos noteikumos, taču to apzināta ievērošana viņam nav īsti redzama —tas drīzāk notiek automātiski. Noteikumi ir iekodēti ieradumos, rutīnās, tie ir iekodēti, pateicoties atkarībai no ģimenes, no sabiedrības. Tātad, cilvēks secina, — lai radikāli izmainītu savu dzīvi, ir jāregulē ieradumi un jāorganizē ikdiena tā, lai lielākoties atrastos vietās, laikos un starp cilvēkiem, kur ievērot noteikumus būtu vieglāk. Pieaudzis cilvēks atklāj nepieciešamību apzināti institucionalizēt savu dzīvi. Ienākot pirmajiem augļiem, panākumu spārnots, viņš domā, ko vēl varētu izdarīt, lai uzlabotu savu dzīvi (savu spēju paveikt iecerēto). Drīz viņš ir apkrāvis sevi ar tik daudzām institūcijām, ka nekārtību veido pati kārtības struktūra un nespēja to ievērot. Un tāpēc viņš ķeras pie vēl aktīvākas domāšanas. Ko darīt? Kas vēl jāpiekoriģē? Cilvēku no sajukšanas prātā (no sevis ieslodzīšanas bezgalīgos noteikumos un to pretrunās) glābj ierobežotā atmiņa un spēja vienlaikus atrasties tikai vienā fiziskā vietā. [Starp citu, attālinātā pasaule šo veselīgo aizsargbarjeru stipri deformē.] Valdībai nav tādu ierobežojumu. Jebkuru ideju var pievienot bezgalīgam instrukciju kopumam, deleģēt gandrīz neierobežotam pilsoņu pulkam. Valsts uzurpē varu pār cilvēku pavisam dabiskā un labu nodomu vadītā racionālā apdomas procesā, kas ir turpinājums cilvēka vēlmei sakārtot pašam savu dzīvi. Kas vēl jānoregulē, lai būtu labāk.