Viens arguments pret Stambulas konvenciju

Jurģis Liepnieks šorīt tviterī, atbildot uz maniem komentāriem par viņa dīvaino izturēšanos pagājušās nedēļas vidiņā ar Nilu S. Konstantinovu, lūdza "īsi un saprotami, bez vaimanāšanas un sūdzēšanās, kā jūs aizvaino" sniegt argumentu, kāpēc ir jāizstājas no SK. Man nesanāca īsi (skatīt zemāk), bet Liepnieka atbilde gan bija īsa:

“ā, pret jebkuru konvenciju!!!! skaidrs!!! Pret Eiropas cilvēktiesību konvenciju, visām Ženēvas konvencijām, ANO, utt, utt, utt Nu, skaidrs. Jautājumu vairāk nav.”

Mans "arguments", kas izsauca šo reakciju, būs lasāms zemāk. Bet kāpēc es dalos ar šo vēsti? Tāpēc, ka, turpinu to pašu aicinājumu, ko vakar — lūdzu, apjēdziet, ka otra puse nekur nepaliks. Izlikšanās, ka otra vai trešā puse neeksistē, mūs noved turpat, kur kovidlaiks. Proti, pie svētā kara. Mūsdienu valodā to var saukt par zinātnisko karu. Tā ir ideja, ka ir zinātniski atrisināms jautājums, kur viena puse ir kaut kādas zinātniskas un metafiziskas patiesības pusē, kamēr otra tur nav, un tāpēc ir jāsakauj, un šī mērķa sasniegšanai drīkst viņu pazemot un izsmiet, marginalizēt un ignorēt.

Politika tā nestrādā. Politika sākas tajā brīdī, kad jūs atzīstat, ka eksistē otra, jūsuprāt, pilnīgi iracionāla, varbūt pat pilnīgi amorāla puse, ar kuru kopā jūs veidojat vienu politisko kopienu. Jo ātrāk jūs ņemsiet otras puses pastāvēšanu un balsstiesības par pilnu, jo ātrāk jūs absolvēsiet cilšu kultūru, un atklāsiet to milzīgo jautājumu loku, kurā jūs reāli varat sarunāties arī ar, jūsuprāt, barbariem.

Mana atbilde Liepniekam zemāk.

Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jānovērš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.

Irmas Kalniņas iecere pakārtot Stambulas konvenciju Ukrainas parlamenta lēmumam ir ne tikai rēcīga anekdote, bet arī simboliska ilustrācija, ko nozīmē šāda plašu pilnvaru atdošanas un neskaidru pienākumu uzņemšanos konvencija. Tā nozīmē atteikšanos no suverēna tiesībām. Tieši pret to es iestājos. Un līdz nesenam laikam ideja par pašu latviešu apsaimniekotu savu zemi bija tīri normāla ideja. Un principā jebkuru citādi domājošo lielākā vai mazākā mērā varēja uzskatīt par neatkarības pretinieku. Bet es pilnā nopietnībā nesaucu viņus par neatkarības pretiniekiem, jo viņi to skata pavisam citā dimensijā.

Esmu drošs, ka pietiekami liela Latvijas tautas daļa ir pret jebkādu fizisku vardarbību pret bērniem vai sievietēm ģimenē, un vietēja mēroga pasākumiem, kas to mazinātu, ir un būs nepārprotams atbalsts. Konvencija šādā formulējumā ir vienkārši ierocis aktīvistu un globālistu rokās. Es esmu suverēnists. Lai katras šīs ideoloģiskās sabiedrības indoktrinācijas idejas izskatām uz vietas atsevišķi. Nevis ar vienu balsojumu atdodam uzreiz GREVIO un visiem viņu kā instrumenta izmantotājiem.

Bet mans arguments nav domāts, lai kādu pārliecinātu. Mēs jau sen vairs neesam kaut kādā sākumpunktā, kur visi labticīgi iepazīstas ar plusiem un mīnusiem, un tad izlemj, kam pieslieties. Mēs esam histēriska kultūrkara centrā, kur valdība un valsts medijs izmanto visas iespējas, lai viena puse šo kultūrkaru uzvarētu, otru pusi sakaujot. Es aicinu nevis uzdāvināt uzvaru “manai pusei”, bet es aicinu atzīt, ka ir divas puses, abas no kurām ir pilnīgi leģitīmas. Un jautājums ir par to, kā šīm abām pusēm sadzīvot, nevis kura puse ir stulbāka un sliktāk argumentējoša. Es nerunāju par bērnišķīgu "dzīvošanu draudzīgi" vai otras puses argumentu pieņemšanu par patiesiem vai pamatotiem. Tieši tā jau ir kultūrkara būtība, ka vienai pusei otras puses argumenti var šķist aplami, jo vieni iziet no vērtību sistēmas vai binokļa, kurā viena lieta sit pušu visu to, ko saka otra puse. Es saku tikai to, ka ir cilvēki, kas sliecas suverenitātes virzienā, un ir cilvēki, kas sliecas globāla tehnokrātu vadīta pilsoņu kopuma virzienā. Jūs varat teikt, ka nē, runa ir par kaut ko mazāku. Es saku, ka es skatos tā. Tieši tāpat kā cīņa ar ēnu ekonomiku caur visu norēķinu monitoringu. Vieniem tā ir cīņa pret ēnu ekonomiku. Man tā ir cīņa par brīvības neierobežošanu. Mana pozīcija nav debīla tikai tāpēc, ka es to mēru pavisam citā skalā, kura man sit pušu teiksmaini utopiskas vīzijas par visas vardarbības izskaušanu.

Es uzskatu, ka mēs varam iemācīties saimniekot savā zemē tikai tad, ja mēs paši saimniekojam, nevis prasām instrukcijas vai atdodam pilnvaras citiem.