Visu redzoša valsts

Vai nav gadījumā tā, ka visu redzoša valsts ateistam raisa bijību un mierinājumu, kas savā ziņā ir līdzīgi tiem, kādus visu zinošs Dievs raisa no Dieva bijīgam cilvēkam? Proti, jā, ir šajā saulē netaisnība un lielā mērā arī tāda, ko es pats nodaru, bet kāds jau zina, kā ir bijis patiesībā. Aiz nepatiesajām apsūdzībām, aiz manām vājībām, klupieniem un labticībā pieļautām kļūdām, arī melīgiem attaisnojuma meklējumiem. Aiz tā un visa cita ir kāds, kuram jebkura mana doma, jebkura zem citām visdziļāk paslēptākā Visuma dzīsla ir redzama kā caur stiklu. Un Viņa priekšā, es zinu, tiesa būs taisnīga. Labvēlīga vai nelabvēlīga manai miesai, tas nav svarīgi, es nebūšu netaisni sodīts. Tas ir mans Dievs.

Vai totalitāra valsts ateistam vai elkdievības valgos kritušajam ir kas tāds, un tāpēc viņš to pieņem atplestām rokām? Mans Dievs ir manis izjusta abstraktas un reizē neatspēkojamas visu pārējo ietverošas patiesības manifestācija. Bet kas ir visu redzoša valsts? Visu redzoša valsts ir manipulatora sapnis. Tā ir gatavība spēlēt spēli, kurā pilsonis domā, ka viņš var uzvarēt “dievu”. Ka viņš var šim dievam iebarot tādu manipulatīvu, paškonstruētu sevis projekciju, kas nodrošina labvēlīgus iznākumus. Bet nevar. Cilvēka radītā visu redzošā valsts vienmēr ir un paliks visu nezinoša un tātad savā visgudrībā nežēlīgu netaisnību vairojoša. Visu redzoša valsts ir ļaunuma pilnība.