Atteikšanās no pretenzijām uz absolūtu varu

Daži cilvēki man pārmet politisku naivumu, stājoties vienā partijā ar vienu vai otru nepareizo cilvēku. Galvenokārt saņemu komentārus par to, ka viss ir kaut kāds lielāks citu nelietīgs plāns. Vai ka cilvēki ir caurcaurēm ļauni un agri vai vēlu ķersies pie paša Nelabā uzliktajiem pienākumiem. Es noraidu cilvēku dalīšanu labajos un ļaunajos. Es arī noraidu cilvēka brīvās gribas noliedzējus. Ja kāds kaut ko dara aiz pasūtījuma, vaina ir nevis pasūtītājā, bet darītājā. Viss sacītais un darītais ir viņa paša lēmums. Mans uzdevums sadarbībā ar “nopirkto” ir pārliecināt viņu rīkoties saprātīgi neatkarīgi no tā, par ko viņam ir samaksāts.

Kā jau rakstīju iepriekš, tautā valda noteikts pret līdzšinējo politisko kursu negatīvs noskaņojums. Jautājums ir tikai par to, kā tas materializēsies. Vai būs Kaimiņa variants, Gobzema variants, vai arī būs kaut kas kvalitatīvi citādāks. Ir variants sēdēt malā un gaidīt profesionālu dāvanu iesaiņotāju darba augļus, un tad pieslēgties, kad ekspektācijām atbilstoša glance tiks sasniegta. Un tad komunikācijas konsultantu rekomendācijās noteiktajos brīžos pateikt pareizās lietas un paklusēt par nepareizajām. Ir tāds variants. Varbūt šo rindu lasītāji šobrīd savā polittehnologa dīvānā to realizē. Pavasarī, kad mēs būsim uzņēmuši apgriezienus, būs “ienākošie zvani” no ziemu pārsēdējušajiem. Bet ir arī cits variants. Kas prasa apjēgt, ka viss ir pa īstam. Sūdi ar Latviju ir pa īstam, nevis tāpēc, ka kāds gribētu tikt pie varas. Ir variants apjēgt, ka nav neviena cita, kas var panākt jūsu gaidīto glanci, kā tikai jūs pats. Ja jūs nepieliksiet savu roku, savu balsi, tad nekas jau arī nevar notikt tā, kā pēc jūsu ieskatiem būtu jānotiek. Kā lai pasaule uzzina, kā lietām jābūt, ja ne caur jūsu tiešu mēģinājumu lietas tā pavērst? Šajā pasivitātē ir praktiski iekodēta tā vēstures beigu ideja — ka tas jau visiem skaidrs, kas jādara, tikai visi ir blēži un neviens nedara darāmo. Kad sāks darīt pareizi, tad es ar’ pieslēgšos!

Tomēr galvenais, par ko gribēju parunāt, ir mana pieeja. Un pieeja ir pavisam vienkārša. Tas, ka visas vai gandrīz visas vai tikai dažas vai neviena partija ir bijusi kāda dienesta vai grupējuma pārņemta, ir tikai uz šo partiju dalībnieku sirdsapziņas. Ja jūs bijāt tajās partijās un tur notika kaut kādas rebes, tad tā ir jūsu atbildība, ka to nenovērsāt. Partijai nav nekāda dabas iedalīta DNS, kurā būtu iekodēta tās piederība gaismas vai tumsas spēkiem. Partija, kā jebkurš cits cilvēka organisks pasāciens, cieš no cilvēka grēcīgās dabas. Arī Latvijas kā valsts ģenētiskajā kodā nekur nav rakstīts, ka mēs piederam gaismas spēkiem. Mēs varam arī izrādīties ļaunuma pusē. Ja jūs tādu domu nepieļaujat, ļoti iespējams, ka jūs jau esat ļaunuma pusē.

Ja partijas dalībnieki paši sevi nepieskatīs, tad partija dabiski degradēsies un kalpos tumsai. Tie paši cilvēki, kuriem citās dzīves situācijās ir paslīdējusi kāja, var arī vairs nebūt tādi, ja darbosies jūsu vērīgā kompānijā un jūsu ideālu iedvesmoti. Kā tieši pasīvie vērotāji domā, ka varētu sariktēties partija, kas reizē būtu atvērta un reizē nebūt neliešu pārņemta? Tā ir teorētiski neatrisināma problēma. Kas domā citādāk, stāsta sev pasaciņas. Partija ir tieši tik laba, cik labu to kāds aktīvi uztur. Jebkura cilvēku biedrošanās forma kā no malas novērojams fenomens ir tās dalībnieku individuālo pūliņu summa. Nevar ar lēmumu kļūt labs vai mazliet labāks. Var tikai darīt to smago darbu, kas jādara, lai sevi un citus turētu pie vārda. Kas no tā sanāk, ir noteikts ieguldītajā darbā un apstākļos, ne ģenētiskajā kodā.

Visbeidzot. Dibena pacelšana no dīvāna nenāk ne ar kādām garantijām. Un, ja jūs tādas gaidāt, tad labāk gaidiet pavasari. Individuālā līmenī neveiksmīgiem mēģinājumiem piedalīties politiskajā procesā ir ļoti būtisks aspekts, ko sociālista gars mūsos traucē pieņemt. “Ja es daru, tad man pienākas dabūt!” Taču tā nebūt nav. Ja jūs darāt, jums pienākas uzzināt, kādas tam var būt sekas — tam es piekristu. Darīšanas būtiska blakne ir potenciāls atklāt, ka vēlamais vai iecerētais nav nemaz tik prātīga doma. Un tas bieži vien atklājas tieši mēģinot konkretizēt savas vēlmes un darbības, kas nepieciešamas vēlmju īstenošanai. Iespēja, ka lēkšana “darbos” tikai sagraus jūsu ilūzijas par vēlmju sakarīgumu, nereti ir galvenais iemesls, kāpēc mēs paliekam drošā dīvāna attālumā. Kad jūs iesaistīsities kopīgajās aktivitātēs, jums var nākties atzīt, ka jūsu priekšstats par dažādu nebūšanu acīmredzamajiem risinājumiem, ir stipri maldīgs un daudz ko vērā neņemošs. Taču kopā ar sarūgtinājumu nāks atklāsme, ka daudz kas nemaz nav tik slikti (tik neizdarīts), kā varbūt šķita. Un galvenais ir izdarīt no sevis atkarīgo savas kompetences un atbildības līmenī.

Vīriešu kārtas cilvēki parasti diezgan agri dzīvē saprot, ka viņi var iet tiktāl, cik viņi var iet, un pēc kaut kāda punkta tālāk viņu vietā ies citi. Tā ir lietu dabiskā kārtība. Mēs gribam, lai pār mums valda labākie no mūsu vidus. Ir miljons un viena disciplīna, kurā katrā ir savs ranžējums, bet gradācija dabā ir. Ja kādā brīdī esmu iebridis tur, kur vairs neesmu itin nekādā veidā noderīgi vislabākais, man ir jāapstājas. Ja jūs nemitīgi kāpsiet pa karjeras kāpnēm tikai uz augšu, pienāks mirklis, kad konstatēsiet, ka esat nekompetents. Varbūt tas būs pašā galvgalī (lai Dievs jums palīdz), varbūt tas būs maķenīt zemāk. Un tajā vietā, kur jūs apjēgsiet savu spēju robežu, jūs dosiet ceļu citiem. Tajā nebūs nekā demokrātiska, visdrīzāk tas šķitīs kā zaudējums. Vismaz uz brīdi un individuāli. Tas būs zaudējums tieši tāpēc, ka jūs vienmēr bijāt kustībā uz augšu. Bet kopējai lietai tas būs ieguvums. Jo katrs pieliks tajā līmenī, kurā ir vislabākais. Un tieši par to jūs cienīs visos citos līmeņos savu vietu atradušie. Kas ir mūsu katra līmenis? To var uzzināt tikai darot un galu galā atduroties savā nekompetencē. Kāds tam ir sakars ar politiku un politisko līdzdalību? Sakars ir tāds, ka dibena pacelšana no dīvāna nenozīmē jūsu personas un ideju promociju neierobežotos augstumos. Sakars ir tāds, ka vienā brīdī ikvienam, arī man, nāksies satikt kādu, kuram mēs varam tikai palīdzēt un tā ir mūsu īstā vieta.

Kāds ir atsevišķa indivīda politiskās līdzdalības gala stāvoklis? Tas ir stāvoklis, kurā jūs esat mierā, jo esat izdarījis visu no sevis atkarīgo.