Basketbola antikultūra

Šodien gāju gar Esplanādi, kur ik pārdienas mēs baudām basketbola izlases spēli. Tā kā basketbola nebija, tad varēju ieklausīties skandās dārdošās "dziesmas" vārdos. Domu neizlobīju, bet dzirdēju vārdus (angliski): whore, bitch (iespējams), dick, shit.

Pirms pāris nedēļām pēc drauga uzaicinājuma biju arī uz vienu Latvijas izlases pārbaudes spēli lielajā arēnā. Tur arī basketbolu brīžiem pavadīja un publiku "sildīja" šāda līmeņa mūzika angļu valodā.

Varat iedomāties, kāds būtu sašutums, ja lielā basketbola starplaikā atnāktu kāds priesteris un sāktu sprediķot par tikumīgu dzīvi? Un kā ar LGBT aktīvista sprediķi?

Bet nav nekāda sašutuma, ka valsts līdzfinansēta basketbola pasākuma starplaikā sprediķo sabiedrības padibenes, kuru mantras pēc tam ritmiski atkārto jaunieši. Esmu diezgan drošs, ka, ja kāds politiķis ierunātos par šo tēmu, tad sašutums būtu par ierunāšanos, ne par atklāto dziesmu saturu. Progresīvā sabiedrība drīzāk ieviesīs Stambulas konvenciju, nekā sāks piedomāt, vai basketbola pavadošās dziesmas patiesībā neaģitē sieviešu pazemošanu.

Kopš deviņdesmitajiem basketbols ir īpatnējs sporta veids, kur pamazām tiek ieviestas un normalizētas no sabiedrības pagrimušākajiem slāņiem aizgūtas manieres. Bet pie mums tam tā nav jābūt. Vismaz ne par mūsu naudu. Basketbols var arī būt džentlmeņu spēle. Basketbols var arī būt kulturālu jauniešu audzināšanas spēle. Privātie var rīkot savus cietumnieku atdarināšanas tusiņus, bet publiskajā telpā par valsts līdzekļiem — paldies, nē.

Ja mēs visi tik kareivīgi noskaņoti, kāpēc basketbolā tās deģenerātu mūzikas vietā neskan, piemēram, "Es izjāju prūšu zemi"?