Nav vēstures pareizās puses

Īstā mūsu varēšana noskaidrojas, kad esam prom no runu skatuves, kopā ar radiniekiem, draugiem, kopā ar kolēģiem, ar padotajiem un priekšniekiem, partneriem un sponsoriem. Kopā ar stilīgajiem un populārajiem. Bet prom no runu arēnas. Prom no tiešraides un telefona kameras. Tur, kur neviens neredz un tik sīkā, maznozīmīgā jautājumā, par kuru nevienam nekad nevarēsim atskaitīties un pluspunktus iegūt. Kur par pieviltām cerībām var sekot atriebība bez aculieciniekiem.

Tur, kur runu vietā ir rīcība — vai tur mēs iestājamies par pareizo lietu, par patiesību, par cilvēku, par Latviju un par kopīgo labumu?

Vai mēs kā vīrieši esam gatavi zaudēt visu, kas mums ir? Visi, kas mēs runās sakām pareizās lietas, vai mēs atsacīsimies no darba un cita nodrošinājuma, lai iestātos pret bulšitu? Mūsu fakti ir tikai tik vērti, cik daudz esam gatavi zaudēt par to paušanu. Iegūt mocekļa slavu nav zaudēt.

Daži saka, ka viņi sāks runāt (pārstās izlikties jeb melot), kad būs nodrošinājuši iztiku — nopirkuši brīvību. Kamēr krāj naudu brīvībai, viņi piedalās tumsas celtniecībā. Kāpēc lai pēc uzkrājumus un statusu sabiedrībā ieguvušo “atbrīvošanās” mēs neļautu ar tiem pašiem meliem sev brīvību censties nodrošināt arī citiem? Latvijas birokrātiskā stagnējošā valsts ir tūkstošu cilvēku mēģinājums nodrošināties, lai tad — tad, kad būs gana droši — lai tad ķertos pie labās lietas. Kāpēc tikai mēs varam saudzēt sevi lielajai svarīgajai kaujai, bet citi ir liekēži?

Kur vien jauns vīrietis dzīvē ies, gandrīz neviens šodien necentīsies viņam palīdzēt iet pa šauro ceļu. Vai visos laikos ir bijis tā, ka draugs un laba kompānija skaitās tas, kurš velk uz morālo leju, bet uz augšu velk tikai tad, kad esi pavisam dziļā bedrē?

Vēsture nav tiesa. Nav vēstures pareizās puses un vēstures nepareizās puses. Ir tikai tavas rīcības izvērtējums, kas atkarīgs no visa tev rīcības brīdī zināmā. Tu nevari ar runām vai darbiem izmainīt savas iepriekšējās rīcības kosmisko vērtējumu.