Elektriķa paraksts

Manā socmediju pieredzē nav nevienas citas tēmas, kas tā vienotu tautu, kā sašutums par birokrātijas asākajiem un bezjēdzīgākajiem stūriem. Pirms pieciem gadiem, kad pastāstīju internetam, kādus divdesmit divus jautājumus ar septiņiem apakšjautājumiem katrā man uzdeva VID, kad vajadzēja reģistrēties kā PVN maksātājam, tas izplatījās gandrīz tikpat plaši, cik aizvakardienas ziņa par manu neseno pieredzi ar atbildes vēstuli no KNAB. Paldies VDAA par publisku atsaukšanos! Zemāk daži tehniskas un antropoloģiskas dabas komentāri ne tikai valsts iestādēm.

Pirmkārt, lai arī nospiedošs vairums publikas piebalsoja manai sāpei, atradās arī tādi, kuri, kā ierasts, ir izkoduši veidu, kā sadzīvot ar sistēmu. Viņi vienmēr komentē šādus ierakstus, jo lepnums par savu apķērīgumu viņus tik ļoti apreibina, ka viņu apziņā vispār nereģistrējas, ko tieši viņi ir uzveikuši un ka ne visiem cilvēkiem veselīgā sabiedrībā gandarījums rodas no birokrātijas piedāvāto atjautības uzdevumu risināšanas. Proti, viņiem neienāk prātā, ka sabiedrībā ir vesels lērums cilvēku, kuri saistības ar valsti kārto ne tāpēc, ka tas ir viņu algota darba pienākums un kompetences apliecinājums, bet tamdēļ, ka tā ir valsts uzspiesta lieta, kad tu pēc būtības centies nodarboties ar kaut ko citu, piemēram, ar saimniecisko vai sabiedrisko darbu.

Otrkārt, ir visādi gudrinieki, kuriem ir tehniskas zināšanas par eparaksta failu formātu, un kas izmantoja šo gadījumu, lai padalītos ar tām. Valsts iestādēm esot jāizsūta elektroniski parakstīts fails PDF formātā, tad nebūs nekādu problēmu, viņi saka. Citi viņus palabo — bet elektroniski parakstītu PDF nekas neliedz modificēt! Respektīvi, jūs varat izmainīt saturu, kas it kā ticis parakstīts. Un taisnība. Un to viņi izmanto kā pamatojumu šai te aizraujošajai dejai ar dokumentiem un parakstiem. Visam ir tehnisks pamatojums, jūs vienkārši esat pārāk stulbi, lai saprastu tehniskās prasības, modernie laiki, modernās prasības, dārgie dinozauri, pasaule vairs nav tik vienkārša — viņi liek jums domāt.

Attopieties, ļaudis! Izkāpiet reiz laukā no visas tās juristu un programmētāju domāšanas. No juristiem un programmētājiem jēga ir tikai tad, ja viņi spēj lietas vienkāršot. Ja viņi nespēj, tad, paldies, viņi ir nevis tehniski speciālisti, bet tautas dancinātāji. Likt otram saliekties deviņos līkumos nav tehniska prasme. Tā ir plika varas spēle.

Visām tām parakstu būšanām ir jābūt cilvēkam pilnīgi neredzamām. Ja valsts grib sazināties ar cilvēku, tad cilvēks saņem turpat ziņas saņemšanas vietā izlasāmu ziņu. Ja cilvēks grib pārliecināties, ka tā ir īsta ziņa un tās saturs nav no malas modificēts, tad viņš dodas uz vietni, kiosku vai kaut vai “valsts arhīvu”, kur līdz vella paraušanai var noskaidrot visus dokumenta izcelsmes soļus, visas lietvedības atzīmes un šķaudienus un cita veida izdalījumus, ko teksta sastādīšanas laikā veicis dokumenta sastādītājs.

Cilvēkam, kurš sarakstās ar valsti, nav vispār jāzina nekas par tādu lietu kā “fails” vai “faila nosaukuma paplašinājums”, “pē dē ef” vai “šmēdok”. Cilvēkam ir vienkārši jāredz un jāizlasa ziņa. Un jāvar tā atbildēt. Ja tajā vienotajā pastkastītē es nevaru izlasīt ziņu, tad tā ir nevis pastkastīte, bet kaut kāds sadales skapis, kurā man ir ar plikām rokām jāķer strāva.

MĒS MAINĀM NOTEIKUMUS, dāmas un kungi! Būs jauna kārtība. Elektriķi, juristi un programmētāji varēs strādāt labi atalgotus darbus sadales skapjos un tupēt telefona stabos, bet normālie cilvēki varēs sazināties.