Laiks pārskatīt sistēmu

Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.

Līdzīgi kā deviņdesmitajos, valsts aparātā strādās tikai cilvēki, kuriem deg acis par šo zemi un tās cilvēkiem; strādās tikai cilvēki, kuriem nav svarīgi medāļi un bildes socmedijos. Kā deviņdesmitajos, atkal drīkstēs kļūdīties. Drīkstēs runāt, ko domā, varēs arī dabūt piedošanu par kļūdām un mēģināt atkal. Īsi sakot, būs vārda brīvība. Valsts ļaus dzīvot un plaukt. Instrukcijas, vadlīnijas un normatīvie akti vairāk tiks dzēsti, nekā rakstīti, ja vispār tiks rakstīti. Eiropai tiks ierādīta tās vieta — kā ārējam sadarbības partnerim.

Ierēdņiem algas tiks pazeminātas tiktāl, ka būs kā ar skolotājiem — paliks tikai misijas vadītie. Dažas iestādes tiks likvidētas pavisam un vajadzības gadījumā izveidotas no jauna. Ne jau cilvēkos ir vaina, bet institūcijās iesakņotajās kultūrās. Laiks pārskatīt aizaugušos laukus. Par katru lietu jebkurā līmenī atbildēs viens cilvēks. Lai tas varētu notikt, viņam būs jāvar atlaist no darba tie, kas ir zem viņa. Bez panta, bez disciplinārlietas, bez naida. Vienkārši tāpēc, lai katrs var savā līmenī atbildēt par lietu sekmīgu norisi. Lai tauta var caur vēlētajām amatpersonām reāli pārvaldīt savu zemi.

Tiks atjaunots meritokrātijas princips. Klasē vecākais atkal būs skolotājs. Tālmācību neviens netraucēs un vecāki, kuru bērni ir gudrāki par skolotājiem, uz skolu varēs nenākt. Par zinātni un pētniecību sauks tikai zināšanu ieguves avangardu, nevis daudzgadīgu tekstu ģenerēšanu. Piederība kādam dzimumam, plānveida ekonomikas augstskolā atsēdēts diploms vai izkalpošanās kādā ģildē amatam nebūs vajadzīga. Nāksies vienkārši pierādīt varēšanu. Attālinātie, izmanīgie un muižniekveidīgie savus talantus radīt un apsaimniekot ērtas un drošas barotnes varēs novirzīt sabiedrībai konstruktīvā gultnē, darbodamies privātajā sektorā.

Mēs iestāsimies par to, ka latvietis ir cilvēks, kuram Latvija ir vienīgās mājas, kurš grib iespējami ilgi gādāt par šo, mūsu tautas vienīgo zemi, kuram latviešu valoda ir vienīgā šīs zemes valsts valoda, un kurš ir atbildīgs par brīvas Latvijas nākotni. Un tas, kādā valodā viņš runā mājās ar mammu, nav politikas darīšana. Viņš ir latvietis. Tribālismu mēs atstāsim pagātnē, globālismu atstāsim ārpusē un politiskā līmenī redzēsim tikai viena veida cilvēkus neatkarīgi no tā, kādā valodā viņi sarunājas ar savu mammu — mēs redzēsim latviešus, kuri deg par šīs zemes šodienu un rītdienu.

Un šīs valsts ilgtspēju mērīs nevis patēriņā, bet dzimstībā jeb dzīvotgribā.