Mazliet par birokrātiju
Nelaiķis Deivids Grēbers, pārliecināts kreisais, kura darbos par naudu kā kredītu un par birokrātijas antropoloģiju es savulaik atradu daudz sev radniecīgā, precīzi brīdina nedarīt to, ko grasās darīt jebkurš jaunizceptais birokrātijas apkarotājs — taisīt auditu.
Ja grasāties taisīt auditu, lai novērstu birokrātijas negatīvo pusi, jāšaubās, vai apzināties, kas īsti ir birokrātija. Tās visa jēga ir padarīt procesus auditējamus. Birokrātija ir un vienmēr būs audits vai audita sekas.
Birokrātijas būtība ir organizēti risināt uzdevumu, kas "nerisinās" decentralizēti, lokāli pieņemtajās kārtībās un ar parastu uzticēšanos pakļautajiem. Par birokrātiju runā tikai tur, kur notiek standartizācija, kur ir ieviesta darba reģistrēšana, darba mērīšana un atskaitīšanās par to. Procedūru mērķis ir iekustināt un uzturēt kustībā lielu institucionālu mašinēriju, lai lietas paredzami un efektīvi notiktu tā, kā būtu droši, pārbaudāmi, bez aizdomu ēnas un tādā garā. Ar šādiem mērķiem darbināta mašinērija likumsakarīgi ved pie tā, ka arvien lielāka daļa sistēmā novērojamo cilvēku pūliņu kalpo nevis procesa rezultātam, bet procesa pārredzamības nodrošināšanai. Sistēmas, kas paredzētas atbildības nodrošināšanai — auditi, rādītāji, atbilstības pārbaudes — rada arvien vairāk dokumentācijas un uzraudzības slāņu, kas aug ātrāk nekā pats “īstais darbs”. Šādi pārvaldītās sistēmās profesionāļi arvien vairāk laika pavada nevis darot “īsto darbu”, bet pierādot, ka ir izdarījuši savu darbu. Procedūras ir domātas nevis, lai visprātīgākais un pieredzējušākais speciālists ar vislabāko sirdsapziņu paveiktu uzticēto, bet, lai šo darbiņu droši varētu "uzticēt" vislielākajam muļķim vai nelietim.
Mūsdienās vairumu nopietna izmēra privāto uzņēmumu patiesībā pārvalda ar birokrātijas metodi. Es īpaši skeptiski (ja ne ar šausmām) raugos uz priekšlikumiem, ka valsts būtu jāvada kā uzņēmums vai ka pieredzējuši, lielu uzņēmumu vadītāji spētu palīdzēt valstij pašreizējā stāvoklī. Privātajā sfērā totālā birokrātija ir efektīvs un attaisnojams veids, kā organizēt procesus, kur nav nepieciešams izgudrot neko jaunu, kur ir skaidri pārdodamie rādītāji, kur izpildītāji ir algoti robotiņi, kas par naudu ir gatavi ne tikai izdarīt kaut kādu “īstā darba” minimumu, bet arī aizpildīt visas formas, kas reģistrē šo mega veikumiņu, kā arī iet cauri visiem ē-lērningiem, ikgadējiem pašnovērtējumiem un sapulcēm, kurās jāklausās, kā trīs pakāpes augstāk esošie priekšnieki pārbīda klucīšus savās organizācijas diagrammās. Privātā sektorā tā ir normāla lieta, jo mašinērijas būtība ir maksimizēt peļņu. Ja negribi tā strādāt, ej citur. Ja klientam nepatīk, viņš arī var iet pie cita pakalpojumu sniedzēja. Valsts būtība nav maksimizēt peļņu. Valsts nevar atraidīt savus “klientus”. Valsts iedarbinātā mašinērija ir sociāls fakts, kas ietekmē visu sabiedrībā notiekošo.
Ierēdņi un viņu darbošanās valsts aparātā ir nozīmīga daļa no sabiedrības. Viņu uzdevumam vismaz teorētiski vajadzētu būt tautas politiskās gribas (kas līdz viņiem nonāk caur ministriem un likumiem) maksimizācijai. Viņi nedarbojas kāda fiksēta tehnokrātiska mērķa sasniegšanai, kur klients, kuram jāsaskaras ar šīs mašinērijas radošo veikumu, varētu izvēlēties izmantot kāda cita pakalpojumus. Tāpēc jebkādi aicinājumi pēc kaut kādiem muļķu drošiem aprakstiem, mērījumiem, auditiem un instrukcijām optimizēt valsts pārvaldi ir jāuzskata tikai par neinformētu mēģinājumu turpināt Jaunās Vienotības un citu tehnokrātu iesākto kursu uz arvien lielāku birokrātisko purvu.