Muzejvalsts
Kristiešu fundamentālistiem (kā es viņus saucu; tas nav precīzs termins) ir tāda iecienīta falša dihotomija, ka, ja svētajos rakstos aprakstītais ir "tikai" metaforiski interpretējams, tad no Baznīcas nav nekādas jēgas. Tas ir nebūtiski, vai tas pamata apgalvojums ir mazliet citāds, piemēram, par vienīgo pareizo Kristus augšāmcelšanās interpretāciju. Latviešu kultūras fundamentālistiem (tikpat plūstošs un tendenciozs apzīmējums) ir līdzīga falša dihotomija — ja Latvija primāri un pāri visam nenodarbojas ar latviešu kultūras mantojuma kā muzeja eksponāta uzturēšanu (slaucīšanu no putekļiem, ikgadēju eksponēšanu rituālistiskā parādē), tad no Latvijas arī neesot nekādas jēgas.
Šīs dihotomijas tiek izmantotas, lai it kā argumentētu par labu kādai vērtībai. Vienā gadījumā — kristīgajai mācībai (kāds gan iebildīs un teiks, ka runa ir par ko lielāku un konkrētāku — es jums piekritīšu, vienkārši mums te jāizvēlas iespējami plašākai publikai pieņemamas konstrukcijas), otrā — latviešu kultūras mantojumam. Šī "ja ne tas, tad vispār nav jēgas" argumentācija tiek lietota ar tādu pašpārliecību, it kā nedz kristīgās mācības, nedz latviešu kultūras pastāvēšana nevarētu iegūt un stiprināties no tā, ka kāds tās uztver pilnīgi citādāk. Abas dihotomijas balstās idejā, ka visiem cilvēkiem ir jāsasniedz galēja un identiska izpratne par lietām, un tikai tad šīs lietas attaisno savu eksistenci. Bet daba (evolūcija) tā nefunkcionē. Pastāv tas, kuram vienalga kādu apsvērumu dēļ kādā brīdī ir kāds nesējs (transportlīdzeklis). Un primāri nesējs ir tādām lietām, kuras palīdz izdzīvošanai — palīdz indivīdu un sugu (plašā izpratnē) pastāvēšanai. Lietas, kurām nav dzīvu nesēju, izmirs.
Kristīgā mācība tāpat kā latviešu kultūra var ilgstoši un jēgpilni pastāvēt tikai tad, ja kāds tās reāli dzīvo. Nevis dara no dzīves brīvajā laikā, nevis praktizē vaļasbrīžos, lai caur to apgūtu līdzekļus, kas konfiscēti no "parastajās dzīvēs" gūtajiem ienākumiem, bet kuru reāli dzīvo, izdzīvo, ar ko nomirst. Caur domām, darbiem, vārdiem gan prozaiskos ikdienas pienākumos, gan īpašos godos, svētkos, priekos un bēdās.
Kristīgā mācība un latviešu kultūra, kas palīdz latvietim iekārtot un dzīvot savu parasto dzīvi, ir jēgpilnas. Tās pastāvēs arī bez valsts finansējuma un bez nodokļu sloga. "Latviešu kultūra" (ministrijas izpratnē), kas nodrošina iztiku kādam dzejniekam, kurš izdod neviena nepirktu krājumiņu, nav latviešu kultūra, jo tā nav dzīva. Tā ir muzeja eksponāts, no kura burtiski ik palaikam jānotrauš putekļi. No dzīvām lietām putekļi nav jānotrauš. Dzīvām lietām nevajag finansējumu. Dzīvas lietas tiek nemitīgi apliecinātas ar tiem, kas tās dzīvo.
Amerikāņu kultūra, par kuru gan jau mākslas un mūzikas eksperti nav visaugstākajās domās, ir dzīva un visdzīvākā šobrīd no visām (labi, varbūt pēdējos gados nāk visādi brīnumi no Āzijas, neesmu pārāk informēts), jo cilvēki to dzīvo un uztur dzīvu, nemaz neapzinoties, ka to dara. Gan caur izklaidi, gan darbā, gan sadzīvē un personīgajās attiecībās. Tādai ir jābūt arī latviešu kultūrai. Tādai ir jābūt arī kristīgajai mācībai. Latviešu kultūra, jā, ir konkrēts, aprakstāms un taustāms mantojums, bet tā, ja grib būt dzīva (mainīga), ir arī šodienas izaicinājumos balstīto risinājumu blakusprodukts. Tas, kā mēs, latvieši, ar lietām tiekam galā. Piedošan, bet Doma laukumā izskanējušais "kis kis kauns, likumprojekts ļauns" (lai cik man tas šķistu idiotiski) ir latviešu dzīvās kultūras izpausme. Tie cilvēki radoši izpaudās konkrētajā situācijā, lai uz to iedarbotos. Andra Kiviča un Kaspara Dimitera dziesmas kovidlaikā ir dzīvās kultūras izpausmes. Ja kāds dzejnieks raksta dzejoļus par izdzīvošanu nežēlīgajā kapitālismā, kad VKKF līdzekļi nav īsti garantēti un jau otro ziemu jāstrādā reklāmas aģentūrā, tad tā ir dzīvā latviešu kultūra. Bet, ja viņš kaut ko kompilē, lai saņemtu vai attaisnotu saņemto VKKF finansējumu, un tāpēc būtu, ko ēst, tad viņš ir, atvainojiet, prostitūta nevis dzejnieks.
Jebkuram kultūras elementam ir jābūt funkcijai, kas palīdz indivīdam un sabiedrībai izdzīvot. Patiesībā kultūras elementu ielikšana aiz stikla vitrīnas ir viņu nāve. Dziesmu un deju svētki dzīvo ne tik daudz aiz tā, ka kuratori uztur kaut kādu pašvērtīgu kanonu, bet tāpēc, ka cilvēki caur koriem un deju kolektīviem iekārto savas personīgās dzīves. Tautas dejas, kuras tiek dejotas tikai uz skatuves un kuras dejo savā starpā nepazīstami, noalgoti svešinieki, ir mirušas dejas. Koru dziesmas, kuras dzied, un tautas dejas, kuras dejo, lai satiktos ar nākamo sievu, lai ik nedēļas satiktos ar draugiem, lai izkustētos un izbaudītu deju un mūziku, lai turpinātu to, kur mūs ieveda vecāki, ir dzīvas un būs vienmēr dzīvas — arī tad, kad tām piegriezīs nodokļu maksātāju finansējumu.
Jā, tas prasa lielu drosmi paļauties, ka viss neapstāsies. Kaut kas noteikti apstāsies. Un tur arī ir aprakts latviešu politiskā eksperimenta galvenais klupšanas akmens. Neticība pašiem sev. Neticība, ka mēs pastāvētu arī tad, ja mums par to nemaksātu. Bailes noriskēt un ļauties brīvībai.
Nebaidies, latvieti. Mēs dzīvosim arī tad, ja valsts mums nemaksās par to, ka esam latvieši.