Par Stambulas protesta "bezjēdzību"
Komentārs pēc Saeimas balsojuma 2. lasījumā par Latvijas izstāšanos no t.s. Stambulas konvencijas.
Zane Neimane
Vakar nenotika nekāda balsošana par Eiropas vērtībām. Drīzāk tāda veida gadījums, kā man jaunībā ar “masu iznīcināšanas ieročiem Irākā”, kad jaunai politisko notikumu sekotāju paaudzei vajag pieļaut publisku kļūdu, kuras atzīšana vēlāk ļaus iesvētīties mazliet spējīgāku un nobriedušāku pilsoņu vidū. Skaidrs, ka tuvākajā laikā nekāda Kremļa pārstāvju ierašanās uz sievu sišanas sezonas svinīgo atklāšanu nenotiks.
Tomēr paralēli atvieglojumam, ka vismaz Saeima ir denonsējusi Turcijas lielākās pilsētas vārdā nosaukto Trojas zirgu, demokrātijas draugiem (pretstatā tribālistiem) der pievērst uzmanību tam, ko šorīt saka Lato Lapsa. Viņš vērš uzmanību, ka pēdējās desmitgades, iespējams, lielākais protests paliek bez uzmanības. Jautājums nav par to, vai protestētāji manā ieskatā ir “pareizajā pusē”. Jautājums ir par to, ka gana daudz cilvēku ir gatavi šī jautājuma dēļ iziet ielās. Viņiem var nebūt (manā ieskatā) taisnība, viņi var nebūt kādaprāt “informēti”, bet tas nenozīmē, ka viņiem var vieglu prātu rullēt pāri, “jo vairākums”.
Ja nav jēgas no kāda izpratnē “dīvainu” ļautiņu masu protesta, kāpēc lai notiktu ieklausīšanās citos protestos, kuros pulcējas citā ziņā “dīvainīši”? Skaidrs, ka tauta mācās. Ja no citu protesta nav nekādas jēgas, kāpēc iet uz savējo? Nav taču jēgas! Ja to skata svētā kara rakursā, tad, droši vien, problēmu nevar redzēt. Sak’, viņiem nav taisnības, tātad labi, ka protests palika bez sekām. Bet demokrātija nav par to, kam ir taisnība.
Jā, būtu labi, ka noteiktā jautājumā uzvar pamatotie argumenti, ka uzvar veselais saprāts, mūžīgas vērtības utt. Taču jautājuma beigas ir nevis balsojums, bet kas tālāk. Ja ir daži tūkstoši cilvēku, kas gatavi par politisku jautājumu iziet ielās, tad 1) nevar teikt, ka jautājums ir nebūtisks, 2) nevar teikt, ka viss ir nolemts, ejam tālāk. Ir jānotiek kaut kādai notikušā atzīšanai un jāiziet uz sarunu, kas ļautu vismaz daļai no protestējušajiem (kas to vēlas) saprast — kāpēc. Un ka faktiski neviens viņus neapspiež vai neatstāj bez aizsardzības.
Ja ievērojama daļa sabiedrības ir norūpējusies, ka kāds patiešām tagad paliks bez aizsardzības pret vardarbību, tad to nevar atstāt bez ievērības pat tad, ja varbūt sašutuma pamatā ir nepatiesi vai nepārbaudāmi fakti (jo atkarīgi no tālākas politiskās rīcības). Tad centrālais jautājums ir nevis tas, ko skaļā sabiedrības daļa izkliedz, bet pats fakts, ka ir tāda sabiedrības daļa. Un viņus nevar ignorēt, lai vai ko mēs par viņiem domātu. Un viņus nevar arī paternālistiski apklusināt. Ar viņiem ir jārunā. Ar vidutājiem un publiski. Pat pēc vairākuma balsojuma ir jāturpinās dialogam ar protesta rīkotājiem.
Par to, vai cilvēki protestam ir pirkti, aicināti ar kaut kādiem resursiem vai bez — par to nedrīkst īsti diskutēt, jo jebkāds masu protests nozīmē mobilizāciju. Tautai ir dabiskas tiesības pašorganizēties.
P.S. Domāju, ka 2021. gada 18. augusts mēroga ziņā ir salīdzināms ar aizvakar notikušo. Un tas arī palika bez sekām uz valdošās varas pieņemtajiem lēmumiem vai komunikāciju.