Rīga smird!
Kas to Rīgu smirdināj?
Divas nedēļas no vietas braukājot uz darbu Rīgā, otrajā nedēļā četras dienas pēc kārtas ar sabiedrisko, visvairāk apbēdina pilsētas smaka. Nelabi ož ne tikai daži cilvēki, kas apsēžas blakus, smird arī paši vilcieni, smird sēdvietas un veseli peroni, smird stacijas iekšiene un stacijas laukums, smird Merķeļa iela līdz Rīgas cirkam! 24. autobuss, kuru nu divreiz esmu izmantojis, viendien tā smakoja, ka, lai nekļūtu slikti, vajadzēja drēbes gabalu elpceļiem priekšā likt.
Pagājušonedēļ starppilsētu autobusā izcēlās vārdu apmaiņa starp vadītāju un pasažieri par kāda cita, attiecīgajā reisā labi zināma pasažiera it kā uzvedību. Lai arī tas ir cilvēks, kuram runāt nozīmē būt, nojaušu, ka vaina visdrīzāk bija viņa smārdā. Nav grūti aizrādīt cilvēkam par to, ko viņš grib un var izmainīt. Bet kā lai aizrāda par to, ko viņš nekādi nevar uz vietas izlabot? Un ko tas vispār dos?
Pats sevi divas dienas rūdīju vilcienā, nepārsēžoties prom no nemazgātiem blakussēdētājiem, lai arī vietu bija gana. Nezinu, cik vēl ilgi to darīšu. Ne katru dienu var atrast spēku vai tieši otrādi — apziņas un pazemības pilnu bezspēku —, lai nodarbotos ar filozofisku rūdīšanos.
Kāpēc Rīgā smird? Tāpēc, ka cilvēkiem nav, kur aiziet uz tualeti un kur nomazgāties. Bezpajumtnieki nekur netiek ielaisti, viņi smird aizvien vairāk un viņu netīrums arvien vairāk viņus izslēdz un padara par tādiem, ko negribas redzēt, jeb neieredzētiem (cik precīzs vārds!). Viņiem attiecīgi arī vairāk nav kauna, jo ar kaunu viņi neko nevar pasākt.
Cilvēks, kurš zina, ka viņa fiziskā stāvokļa dēļ viņa klātbūtne nav pārējiem tīkama un nevar nekādi uz vietas neko lietas labā darīt, agri vai vēlu radīs sev prātā tādus ačgārnus sociālās uzvedības un savas atbildības modeļus, kas ļaus ar to sadzīvot. Galu galā, viņš taču ir neredzams. Bezpajumtniekam nav terapeita, kas objektīvu idiotismu pārtulkotu statusu pelnošā “mentālā problēmā”. Pazaudējot kaunu, cilvēks zaudē lielu daļas savas cilvēcības, kas apkārtējiem vispār lika viņu dabiski cienīt. Tā ir sevi pastiprinoša cirkulāra ķēdes reakcija.
Cilvēciski saprotama un pat morāli attaisnojama piesardzība pret šādu cilvēku fizisku tuvumu diemžēl normalizē attieksmi, ka kāds tiek atstāts ārpus lielā utopiskās vienlīdzības vienādojuma. Ārpusē atstātie, līdzīgi kā rasisma laikos ASV, ir cilvēku sugai nepiederīgie.
Rīgā jārada apstākļi, kuros drīkstētu no iedzīvotāja prasīt atrašanos publiskā vietā nomazgājušamies. Ir jābūt dušām, jābūt tualetēm. Iestādījumiem, kas nodrošina reālas tualetes, ir jābauda atvieglojumi nodokļos un birokrātijā. Iestādījumiem, kas nodrošina tualetes, ir jābūt iespējai nodarboties ar klientūras audzināšanu. Nevis “piedrāzt jūsu pareizumu” stila audzināšanu, kādu aģitē nākamo bezpajumtnieku gatavinātāji, bet vecā parauga, kur cita starpā aizrāda arī par kreklu, kas lien laukā no biksēm.
Vai drīz sabiedriskajā transportā parādīsies divas pasažieru klases? Ja ir radīti priekšnosacījumi, lai ikviens var pilsētā nomazgāties un nokārtot dabiskās vajadzības, es esmu par. Klases ir izdevīgas ne tikai tāpēc, ka vienmēr atradīsies cilvēki, kas gatavi piemaksāt, lai sēdētu nošķirti no masām, bet arī tāpēc, lai atjaunotu priekšstatu, ka sabiedrībā uzskatāmi eksistē vismaz pēc piekoptā dzīvesveida gradējami sabiedrības slāņi. Un ka ir tādi augstāki slāņi, no kuriem ir vērts ņemt priekšzīmi, ja pats arī gribi dzīvot tādā kārtībā un tīrībā.
Tā nu tas ir ar to vienlīdzību. Ja nebūs priekšzīmes slāņa, piederība kuram sola vienlīdzību tā ietvaros, tad ne mazāk utopiskā bet absolūtā vienlīdzība vienmēr mūs vilks uz leju.