Totālais brīvais tirgus (2. daļa)
Šis ir paskaidrojums pie vakardienas ieraksta, pēc kura saņēmu pa komentāram feisbukā un tviterī, ka Latvijā taču galīgi neesot brīvais tirgus.
Jāzeps Baško
Brīvais tirgus pastāv kā valsts un starpvalstu institūciju aizsargāta preču un pakalpojumu apmaiņas arēna, kurā ārpus tirgus esošas institūcijas aizsargā privātīpašumu un nesaskaņu gadījumā nodrošina taisnīgu konfliktu risināšanu tiesā. Valsts aizsargā tirgus dalībniekus arī no atsevišķām dabiskām brīvo tirgu maitājošām tendencēm, piemēram, monopoliem un karteļiem. Par brīvo tirgu pretstatā valsts pārlieku regulētai ekonomikai runā, lai vērtētu, cik lielā mērā valstī novērojamo ekonomisko dzīvi veido spontāns, neviena centrāla spēka nekontrolēts privāto patērētāju piedāvājums un pieprasījums, un cik lielā mērā to veido varas politiski noteiktais. Jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē austriešu ekonomikas skolas pārstāvji vairākkārt parādīja, ka nepieciešamo preču un pakalpojumu ražošanas un cenu koordinācijas uzdevumu labāk par jebkuru centrālo plānotāju spontāni risina brīvu, savās interesēs darbojošos privātu dalībnieku veidots tirgus.
Atziņa par “absolūto brīvo tirgu”, kurā šobrīd dzīvojam, nav saistīta ar valsts noteiktā pieprasījuma un piedāvājuma īpatsvaru pret privātā sektora spontāni diktēto. Tas nav apgalvojums, ka Latvijā, Eiropas Savienībā vai globāli valdītu “brīvais tirgus” tā klasiskajā izpratnē. Atziņa par “absolūto brīvo tirgu” (pareizāk to būtu saukt par “totālo”) ir saistīta ar izmaiņām kopš laikiem, kad Ādams Smits, Frīdrihs Hajeks un daudzi citi definēja un aizstāvēja brīvo tirgu. Tajos laikos brīvais tirgus bija tikai viena no daudzām, savstarpēji nodalītām cilvēka darbības sfērām, bet tagad tirgus šķiet iespraucamies pilnīgi visā. Tas ir kļuvis visaptverošs.
Klasiskā liberālisma ziedu laikos, atšķirībā no šodienas Latvijas, politisko eliti neveidoja cilvēki, kuriem darbība parlamentā būtu labākā iespēja nodrošināt ģimeni ar iztiku. Lielākoties viņi jau bija pārtikuši. Vēl pirmskara Latvijā tas būtu neprāts sabiedriskajam darbonim materiālajā nodrošinājumā paļauties uz ievēlēšanos Saeimā. Apsvērumiem, kuru dēļ cilvēks ņēma dalību politikā, bija jābūt citiem. Neviens šeit neizliekas neredzam varaskāri un godkāri kā iespējamus dzinuļus. Tomēr arī šīm cilvēciskajām vājībām ir konstruktīvas blaknes un šarms, kas iztrūkst jebko par lielu naudu darīt gataviem vissenākās profesijas pārstāvjiem. Stāsts par “totālo brīvo tirgu” tātad ir stāsts par visu cilvēka darbības sfēru prostituizāciju. Šodien tādu sfēru, kurās cilvēks darbojas ārpus tirgus diktētajiem noteikumiem, kur viņu motivē bijība pret kādu sabiedrībā pieņemtu, ārpus laika un tirgus esošu normu, kļūst arvien mazāk.
Prostituizācijas neskartas sabiedrības locekļi regulāri veic viņiem svētas, ekonomiski nepamatotas darbības. Viena no tirgus strikti nodalāma cilvēka darbības sfēra vēl līdz neseniem laikiem bija sabiedrības kultūras dzīve. Arī šodien to vēl var šur un tur novērot. Piemēram, ja cilvēks svētdienās piedalās Svētajā misē, tad normālā gadījumā viņa iešana uz baznīcu nav tirgus apstākļu nosacīta. Neviens viņam neko nepārdod un viņš arī neko nepelna ar iešanu. Līdzko baznīca viņa apmeklējumu sāk uzlūkot kā tirgus likumiem pakļaujamu pakalpojumu, ko tā sniedz viņam vai vienalga kuram citam patērētājam, domājams, ka ikviens piekritīs — šāda baznīca kļūst par priekamāju. Un par ko kļūst cilvēks, kurš pārdod savu iešanu uz baznīcu?
Te nevar neatcerēties kuriozās vārdu apmaiņas pirms pāris gadiem, kad daža laba jaunā kaluma žurnāliste ne pa jokam aizsvilās, kad kāds vecā kaluma deputāts viņas nosauca par politiskajām prostitūtām. Viena labi zināma taisnības cīnītāja, kas nesen pameta bēdīgi slavenu faktbaudītāju kantori, savulaik tviterī publiski šausminājās, ka kāds politisks aktīvists, esot dīvainā kārtā rīkojies viņai nesaprotamā veidā, par to nesaņemdams nekādu atalgojumu. Kovidlaikos ne mazums cilvēku publiski vaicāja, kāpēc dažas sabiedrībā labi zināmas un cienītas personas maitājot sev reputāciju, skaļi izsakoties pret valdības politiku. Jā, tik tiešām, kas viņiem lēcies?! Vai tad viņus nemotivē nauda un popularitāte starp toņa noteicējiem? No pretējās grāvja puses politiski aktīvās sabiedrības liberālo attieksmi pret prostitūciju labi ilustrē plaši izplatītais automātiskais domu gājiens, ka ikviens, kas pēc vērtētāja ieskatiem rīkojas nesaprātīgi, ir nopirkts.
Kas šodien dzīvo kultūras vai izglītības ministriju barotnēs? Nav skaļi jāsaka.
Kad cilvēks brīvdienās dodas pārgājienā ar ģimeni, viņš taču to nedara, lai ģimenes locekļiem vai kādam citam kaut ko pārdotu, vai nopirktu no viņiem. Vismaz līdz neseniem laikiem vēl tā bija. Ievērojiet, kā mūsdienās pat brīvdienas ar vistuvākajiem cilvēkiem kļūst par preci, ja šīs brīvdienas video un foto formātos var tiražēt un tiešā vai netiešā veidā monetizēt socmedijos. Tas, ka neviens jums burtiski nemaksā par ģimenes bildēm feisbukā, nenozīmē, ka jūs tās nepārdodat.
Varbūt pareizāk to būtu saukt par “totālo tirgu”. Tomēr tam ir arī “brīvuma” raksturs, proti, tas ir dzēsis jebkādus nepārvaramus ierobežojumus. Kas tad ir dzimuma vai vīrieša un sievietes laulības vienādošana ar to imitācijām genderoloģijā un varavīksnībā? Pilnīga brīvība. Ja pērk, tad jāpārdod. Ja Satversmes tiesas strādnieki var kļūt par tautā mīlētiem viedokļu līderiem, aizstāvot līdz aizvakardienai visiem acīmredzamas blēņas, tad lai notiek! Ja Eiropa maksā par būšanu zaļiem un krišanu histērijā par klimata pārmaiņām, lai notiek! Ir pieprasījums.
Kāda politika top, kad to veido strādnieki, kuri nekad nekur nepelnīs tik daudz, cik viņi pelna politiskā amatā? Kādā virzienā dodas birokrātiskais aparāts, kad to veido skudriņas, kuras tic amata aprakstam, bet nebīstas tāda pārdabiska spēka, kas redzētu, ko skudriņa patiesībā dara un domā? Tas ir totālais brīvais tirgus. Ja vien skudriņas spēs izpildīt citu skudriņu saštancētās instrukcijas, viņas būs derīgas jebkuram amatam.
Par šo pašu tēmu ir arī šie rakstiņi:
Jāzeps Baško
Jāzeps Baško
Jāzeps Baško