Aktīvista naratīvs
Nav pirmā reize, kad pārsteidzos un argumentācijā netīšām izmantoju nepatiesību. Katra šī reize, lai no tās būtu kāda jēga, ir atgādinājums par pazemību, ar kādu jāpieiet kritiskam norišu komentētājam.
Ar to vien, ka kļūda ir izlabota vai dzēsta un atvainošanās izteikta, nepietiek. Kad mēs aizstāvam kādu labu ideju un tās pamatojumā izmantojam nepatiesību, mēs graujam ne tikai savu reputāciju, bet arī aizstāvēto ideju.
Līdzīgi kā programmēšanā, kur programmētāju kļūdas ir gandrīz ikdiena, darbojoties ar tekstiem un to precizējumiem, lielākā skāde parasti tiek nodarīta, kad mēģina uz ātru roku sastrebt izlieto, uztraukumā un kaunā nepareizi novērtējot faktisko stāvokli. Gan šajā reizē, gan citreiz man ir nācies konstatēt, ka reizē ar ieradumu viegli atzīt kļūdas manus sasteigtos ugunsdzēšanas darbus motivē cerība, ka kļūda nav pārāk liela. Un šī motivācija liedz saskatīt patiesos kļūdas apmērus, pieļaujot arvien jaunas neprecizitātes skaidrojumos, tādējādi tikai audzējot pārpratumu un maldinājumu apmēru. Pareizākā rīcība, ja tāda ir iespējama, ir maksimāli atsaukt izteikto, un kādu brīdi atturēties no mēģinājumiem izlīst cauri sveikā. Iespēja izlīst no bedres, tā it kā tajā nebūtu iekrists, nepastāv. Uz piedošanu var cerēt, bet uz aizmiršanu ne.
Ar to, ka, neskatoties uz neprecizitātēm, autora “galvenā ideja” paliek spēkā, kļūdas izplatība nav attaisnota. Jo kas tad ir “galvenā ideja”?!
Ikvienam, kas cenšas izteikties publiski, ir jāatbild sev uz jautājumu: ko es daru? Vai es ar “galveno ideju” bīdu “naratīvu”, tas ir, būvēju vai baroju zināmu publikas noskaņojumu, vai arī es cenšos panākt labāko iespējamo iznākumu konkrētajā situācijā atbilstoši tam, par ko es faktiski izsakos?
Ja es cepos par ministru kabineta noteikumu grozījumiem, tad jautājums ir: vai mans mērķis ir reāli iedarboties uz šiem grozījumiem (un likumu vai domu gājienu, kas tos pieprasa), piedaloties to uzlabošanā vai atcelšanā ar atspēkojumiem, vai arī mans mērķis ir kā impotentam un no reālā procesa atrautam komentētājam censties, teiksim, izspiest maksimālu lasītāju pulka pieaugumu un baroties no vispārēji kritiska noskaņojuma? Nevar noliegt, ka otrā komponente vienmēr ir vairāk vai mazāk klātesoša sociāla dzīvnieka rīcībā, pat tad ja viņam ir vislabākie nodomi, bet svarīgi ir, vai pirmā komponente vispār figurē. Vai cilvēks tic, ka viņš ir rīcībspējīgs un līdzatbildīgs politiskā procesa dalībnieks? Vai tomēr viņš ir no politiskās iedarbības atrauta informācijas tirgus spēlētājs? Citiem vārdiem, vai jūs trenējat Latvijas hokeja izlasi vai arī jūs uz planētas, kas atrodas desmit gaismas gadu attālumā no hokeja laukuma, jūtūbes fanu priekšā strīdaties ar Valdi Valteru?
Mans reālās iedarbības mērķis ir panākt, lai valsts nemēģina iejaukties mazajā, labdabīgajā pelēkajā ekonomikā, kur cilvēki vienkārši iztiek, apmainoties ar precēm un pakalpojumiem bez valsts ziņas, bez tiesiskajām un sociālajām garantijām. Jo tieši tur dzimst savstarpējā uzticība, sabiedrība, tieši tur dzimst brīvais tirgus, dzimst inovācijas un vēlāk valstij redzamā un labklājības budžetu nodrošinošā uzņēmējdarbība. Mans reālās iedarbības mērķis ir vairot to cilvēku loku, kas ir izglītots par valsts dabiskām tendencēm maitāties, un tāpēc mācās atšķirt labas un sliktas iedarbības uz sabiedrības organizāciju.
Mans mērķis nav audzēt to cilvēku loku, kas ir pilnībā vīlušies valdošajā “režīmā”. Jā, “režīms” kā sistēmiska parādība de facto pastāv. Bet es arī esmu pārliecināts, ka “režīms” nav nekas Latvijai specifisks un ka vairums to veidojošo cilvēku ir labu nodomu vadīti Latvijas patrioti, un patiesībā notiekošais un mūs, “režīma pretiniekus” neapmierinošais, ir sistēmiskas norises, kuras nevar mainīt nedz parakstoties uz tehnokrātu diktētajiem spēles noteikumiem un cenšoties nepareizo lēmumu vietā pieņemt pareizos, nedz pasīvi gaidot vai veicinot pilnīgu pastāvošā sabrukumu.
Vienlaicīgi ir jāstrādā vairākos līmeņos. Ir cilvēcīgi jāpretojas katla temperatūras pakāpeniskai palielināšanai, un tajā pašā laikā ir jāizglīto sabiedrība, ka mēs tik tiešām esam katlā, no kura vajadzētu lēkt laukā. Nekļūsim tik fanātiski un apmāti laukā lēkšanas jautājumā, kad mums vajag saglabāt komunikācijas kanālus, pa kuriem apturēt katla uzkaršanu jau šodien un te.
Jā, mēs ejam policejiskas valsts virzienā. Jā, mēs nepareizi cīnāmies ar ēnu ekonomiku. Bet mans vēstījums nav, ka cilvēki, kas to virza, darītu to ar sliktiem nodomiem, pilnībā apzinoties šīs tendences sekas uz valsts un sabiedrības attiecībām. Mēs nedrīkstam ierēdņus, valdību vai vienalga ko citu nepatiesi apsūdzēt arī tad, ja viņu rīcības kopaina ir mums politiski netīkama.
Konta atlikuma informācija nebūtu iekļauta sliekšņa deklarācijās, ko saskaņā ar plānotajiem MK noteikumu Nr. 550 grozījumiem par skaidras naudas izņemšanu vai iemaksāšanu virs noteiktajiem apjomiem bankām būtu jāsūta Finanšu izlūkošanas dienestam. Tas nemaina manu noraidošo attieksmi pret šiem grozījumiem, bet tā ir laba skola. Es vakarnakt (jau dzēstā publikācijā) uzrakstīju pretējo.
Paldies lasītājiem, kas neļauj zaudēt modrību un paldies Finanšu ministrijas atsaucīgajiem darbiniekiem, kas atbildēja uz manām bažām arī tajā tehniskā sīkumā, kur vēl centos saskatīt neesošu problēmu, lai it kā nebūtu kļūdījies. Bet biju gan.
