Čemodāni

Otrdien apņēmos rakstīt rakstu sēriju. Tie nav augstākās raudzes, jo nāk ar smagu šķiršanos, locīšanu un spiešanu. Es runāju par čemodāna krāmēšanu. Ir grūti to nosaukt citādāk. Nē, nav grūti, bet tā būs melošana. Čemodāna krāmēšana — tas nav tas pats, kas televīzijā ieraudzīt muļķi. Un steigt internetā visiem par to pastāstīt. Nē. Te tu esi aiz labas gribas sagatavojis, pat uz lapas uzrakstījis, septiņpadsmit lietas. Visas obligāti jāpasaka, galvenā doma jāiepako. Bet tas nav nedz iespējams, nedz vajadzīgs. Rakstīšanas jēga ir pateikt mazāk nekā ir. Lasa tie, kas grib paņemt mazāk par visu. Bet tev ir septiņpadsmit lietas. Kad tu viņas krāmē čemodānā iekšā, katra nāk kopā ar vadiem. Un katrai savs lādētājs. Tu paņem domu pirkstos, triec klaviatūrā. Doma salokās vienā teikumā ar sešiem palīgteikumiem. Labi, sadali četros. Tad tu pārlasi — nav sakarīgi. Tas ir jāpaskaidro. Un viss pārējais arī. No viena teikuma viss čemodāns ir pilns, bet pateicis tu esi to, kas visiem jau tāpat ir skaidrs. Un kam nav, tiem paskaidrojums ir pārāk sarežģīts. Viņi raksta komentārus. Lūdz piedošanu, šito palagu viņi nelasīs. Nē, es viņus saprotu. Bet vaina ir platumā, ne garumā. Man ir noteikums. Kad rindiņā ir vairāk par padsmit vārdiem, es arī nelasu. Feisbukā ir saspiestas rindas un nesmuks burts, bet garums rindām te ir pareizs. To nevar pārmest. Tāpēc es saku. Kopējiet laukā uz vordu, lieciet mazo burtu. Būs platas rindas, varēs nelasīt.