Divas pieejas sabiedriskās kārtības politikai

Kad jūs ejat pa Jūrmalu un dzirdat svešai kultūrai piederīgus trokšņu un klaigu aranžējumus, un jums šķiet, ka neesat vairs savā dzimtajā zemē, kā, jūsuprāt, varētu lietas par labu vērst? Atskaitot nekā nedarīšanu, ir divas pieejas sabiedriskās kārtības politikai.

Viena pieeja ir izdomāt un pieskatīt striktus noteikumus, kas aizliedz sludināt un praktizēt jums netīkamas lietas. Parasti tas agri vai vēlu noved pie uzskatu policijas, pie represijām, brīvības zaudēšanas, aizvainojuma un atriebības alku spirālēm. Turklāt jebkura šāda pozitīva likuma prasība padara tiesisko kārtību ievainojamāku, jo palielina iespēju, ka uz likumu tiks uzspļauts.

Otra pieeja ir paļauties, ka brīva sabiedrība aiz brīva prāta iemieso un aizstāv to, ko uzskata par labu, skaistu un savu. Galvenais ir ļaut sabiedrības locekļiem uzkrāt kapitālu, kas nepieciešams, lai nodarbotos ne tikai ar iztikas nodrošināšanu, bet arī ar skaistuma vairošanu.

Kas ir redzamākais stereotipiskā latviskuma praktiskais uzturētājs Latvijā? Manā ierobežotajā uztverē tas ir Lido ēstuvju tīkls. Ko tikmēr dara vidējais uzņēmīgais latvietis? Viņš pieprasa, lai valsts kļūst par vietējās it kā kultūras propagandas mašīnu, bet savu firmu un produktu sauc globālās antikultūras vārdos un savā vizuālajā tēlā izmanto globālas atsauces. Nē, folka sūdiņi automātiski, protams, nav nekāda latvietība. Bet es esmu vienkāršs cilvēks. Man pietiek vienkārši ar atribūtiku dzimtajā valodā un dzimtajās krāsās. Kā ar preču zīmju nosaukšanu vienkārši latviski? Kā ar tikai latviešu mūzikas atskaņošanu?

Latviskumu komplektā ar brīvību paust un sludināt var tikai bagāti mūsējie. Ja mēs ierobežojam ekonomisko darbību tiktāl, ka ar to nodarbojas tikai likumam un vietējām paražām uzspļaut gatavi barbari, tad nebrīnīsimies par sekām.