Nē, es arī biju skriet
Nē, es arī biju skriet. Desmit kilometrus. Pieregistrējos dzīvošanai Rīgā, tā teikt. No rīta nosvēros — par 12 kilogramiem vairāk nekā pirms kovidlaikiem, kad trīsreiz nedēļā spēlējām basketbolu. Finišā sanāca par 12 minūtēm lēnāk nekā personīgais rekords. 48 minūtes ar kapeikām. Ņemot vērā manu cienījamo svaru un visaptverošo treniņu plānu, tas nav slikti. Treniņplāns sastāvēja no: 1) divām pastaigām, 2) viena 8km skrējiena, 3) neregulāra galda tenisa, 4) Jūrmalas skriešanas svētku 10km, kuros deputāts Judins man ielika par 11 sekundēm (ja man būtu kontaktlēcas un būtu redzējis, es to nepieļautu!). Plus, es pāris reizes par skrējienu uztraucos un ar citiem par to parunājos.
Ar to slikti vai neslikti gan nevar būt pārāk kategorisks. Jo īstenībā, kad tu vairs netrenējies un neesi formā, tad skriešanas mači ir mazāk skriešana, vairāk psiholoģiska preses konference. Situācija ir ļoti dinamiska un tev ir jāmēģina kaut kā ar to sadzīvot, nekrītot pārāk lielā kaunā. Tas sanāk diezgan smags skaidrošanās darbs un, iespējams, ka tur arī tiek pazaudētas tās 12 minūtes. Visdrīzāk. Bet nu izpaužas tas aptuveni šādi:
“Tā, izskatās, ka es šitā varētu skriet līdz finišam. [Pēc kilometra] — labi, kur man tā jānesas? Neesmu taču diez ko trenējies. Šitādā tempā aizvilkšu. [Vēl pēc gabaliņa.] Labi, lai viņi skrien. Man ir savs temps, šis ir mans temps, iepriekš es tur forsēju. Tagad līdz finišam mierīgi šitā. … tā, labi, kur mēs palikām, kur viņi bija agrāk? Tagad lepni iet man garām. Tā notiek, ja nepareizo starta koridoru izvēlas! Maitasgabali. Labi, šitais ir mans temps. Redz, kur gar malu viens iet savās gaitās pa pilsētu. Es esmu vismaz divreiz ātrāks, nu, labi, pusotru.”
Līdz pienāk pēdējais kilometrs un tad jau var arī beidzot palielināt ātrumu atšķirībā no visas iepriekšējās dinamikas. Ar to pēdējo kilometru gan nebija tik vienkārši. Tur savu lomu nospēlēja viena meitene. Pirms starta tā nu sanāca, ka pie tualešu rindām (kur gan citur) ieraudzīju desmit gadus nesatiktu mūža mīlestību. Apgalvojums, ka tas man iedeva pa galvu, būtu eifēmisms. Tā bija pavisam īsa sasveicināšanās, nenoliegšu, ka visas citas domas no galvas iztukšojās, un atbrīvoja vietu … jā, kam? Labi, par to citreiz. Bet vīrieša prāts jau nekad nestāv tukšs. Tā ka gan jau ieraudzītu citas skrējējas, un senā dziesma aizmirstos. Bet nekā. Starta informators īsi pirms starta paziņo, ka visiem jāpaskatās, kas viņiem blakus skrien, kas priekšā un aizmugurē. Un pajoko, ka vajag novērtēt, kur tās “bijušās un bijušie”, lai drošs skrējiens vai kaut kas tāds. Paldies, vecīt! Nē, nudien.
Nē, bet labi. Kad bija noskrieti kādi astoņi kilometri un es turpinu ar katru palēninājumu atrast savu jauno, īsto tempu, man no aizmugures tuvojas kāds pulciņš, un no malas atskan skaļš “Aiziet, Monika!” (vārds mainīts) Un Monika laikam pati to arī sadzirdēja, jo pēkšņi man pa labo pusi iet garām … tāda Monika. Uz seju nepaskatos, viņa jau man blakus nekavējas, skrien kādus metrus piecus pa priekšu, un man sāk šķist, ka var būt īstā. Pēc dažiem parametriem ir — maz ka matu krāsa un augums, arī pulksteņa siksniņa, ko pagūstu ieraudzīt — tieši kā pirms desmit gadiem! Kaut kas neštimmē, bet viss var būt. Desmit gadi tomēr. Vīrs, bērni, varbūt baigi trenējas tagad. Pie tualešu rindām es biju tik šokēts, ka nekādas apģērba detaļas man prātā nepalika (tikai atņemtā sveiciena intonācija). Un tā nu mana privātā preses konference ir pārtraukta. Skaidrs, ka te nevar vairs būt iekšējas pļāpas par jauna “savējā” tempa meklēšanu. Te ir dzīvības un nāves jautājums. Tā nu ņemu kājas pār pleciem, garām nevienu nelaižu, pats visiem eju garām kā stāvošiem, un nofinišēju gan jau kādu stundu pirms “Monikas”. Par ko Monikai, protams, paldies. Izrādījās, ka nebija īstā, bet ko nu vairs. Ja ne “Monika”, droši vien tajās mērķētajās 50 minūtēs neiekļautos.
Savukārt attiecības ar pašu Rīgas maratonu un Rīgas skriešanas svētkiem man ir vēl senākas. Par maratonu to visu, protams, nevar saukt, jo maratons ir 42,195km. Viss pārējais ir kaut kas cits. Manā laikā, kad pirmoreiz parādījās 5km variants, to sauca par satelītskrējienu. Pusmaratons ir pusmaratons un viss pārējais ir tas, kas tas ir. Man jau patīk, ka cilvēki skrien. 5km arī ir labi. Manā laikā maratons galīgi nebija stilīgs. Vienu gadu, kad mēs startējām pie Brīvības pieminekļa, tur droši vien pat 200 skrējēju nebija. Mēs tur bijām daži jauni puiši nelegāļi (maratonu varēja skriet tikai no 18), pārējie bija tādi izkāmējuši dīvainīši. Ja neskaita varbūt pašus elites sportistus, bet tos es redzēju tikai startā. Jo, kad es parasti nonācu finišā, viņi jau bija paguvuši apbalvoties, paēst, padzert un gan jau arī diplomdarbu uzrakstīt. Es biju starp tiem pāris, kas vēl vēlā pēcpusdienā tur vilkās pa Mežciemu, Pļavniekiem (vai Purvciemu?) un tikai trases pieskatītāji laikam zināja, ka mēs “sportisti”. Bija pat reizes, kad vajadzēja mazliet uzkavēties pie sarkanā luksofora. Bet finišā bija labi. Tā apdolbījies, ka visi draugi.
Man tie maratoni jaunībā bija vairāk kā ekspedīcijas, meditācijas, mazāk tāda auļošana pēc rezultāta. Skrēju maratonu, lai noskaidrotu, vai meitene mani mīl vai nemīl. Vienreiz vienu darbadienas vakaru pa Rīgu noskrēju 50km, lai pārliecinātos, ka mana simpātija mani mīl. Neprasiet, kā tas strādā. Tāda bija kārtība. Ja nenoskrien nosprausto, tad nemīl un viss. Var iet griezt vēnas. Tā kā parasti noskrēju, tad šodien varu par to uzrakstīt. Vispār vismaz vienos mačos es izstājos. Bija baigi auksti. Kauns bija ļoti liels, bet es jau visiem nestāstīju. Tik, ka auksti.
Atgriežoties 2024. gadā, jāteic, ka tagad viss ir citādāk. Visa skriešanas padarīšana ir kļuvusi stilīga. Ne pirmā un ne pēdējā lieta, ko es daru pirms tā kļūst par stilīgu. Kas nebūt nav labi, jo es tomēr programmētājs. Manā laikā visiem normāliem cilvēkiem bija skaidrs, ka dzīvot programmētāju iekārtotā pasaulē būs stulbi. Bet te nu mēs esam. Uz vienvirziena digitalizācijas ielas.
Vēl viena lieta, kas manā laikā nebija, ir, ka neviens skrējienā neņēma līdzi fotoaparātus, kameras un TV tiešraides brigādi. Parasti to darīja malā stāvošie. A tagad ir citādāk. Tagad tu skrien un pats sevi filmē. Tā kā Gobzems. Tas jau arī pionieris. Pārsteidzās. Divi gadi par ātru. Šogad jau būtu normāls vecis, ne tur slims narciss.
Un beidzamā lieta, ko laikam jāatzīmē, ir ka baigi daudz jau to ārzemnieku. Kas vispār nav slikti. Ienākošā naudiņa ir laba lieta. Bet man nepatīk, ka visam pasākumam tāda pāķiska angliskuma pieskaņa. Ja paziņojumi ir vairāk angliski nekā latviski, tad varbūt arī nav ko brīnīties, ka principiāli krieviski runājošais neciena latviešu valodu.
Lai tur vai kā, sievu neatradu. Varbūt nākamgad!