Otrdienas vakarā no visas sirds
Sākšu ar to, ka šeit nevar nopirkt rūtiņu burtnīcas vai klades un tāpēc man ir jāraksta internetā. Klades ir vai nu ar līnijām, vai baltām lapām. Un ir grūti nopirkt kladi bez kāda smieklīga uzraksta, piemēram, This is your notebook, With Love u.tml. Uz vienas manas klades stāv rakstīts (tieši ar tādām kļūdām):
Althought the distance between
will space us out ,may we
remrmber our true friendship
and blessing.
Rakstība gandrīz kā mūsu blogosfērā.
Šodien te ir dīvaina diena. Liekas, ka visi brauc prom. Varbūt mūk no citplanētiešiem. Pulksten četros gāju pa koju ielu un neredzēju nevienu cilvēku. Pulksten deviņos uz tilta pie vārtiem bija kādi pāris cilvēki, lai gan tur parasti ap šo laiku ir straume ar cilvēkiem, kas iet vakariņot. Un laboratoriju gandrīz visi jau pameta pirms vienpadsmitiem. Bet man jau no tā tikai labāk.
Kad neviena nav, tad mākslīgā intelekta grāmata (Artificial Intelligence, Russel & Norvig) viegli lasās. Līdz šim tur joku nebija, bet te pēkšņi trešajai nodaļai pēdējā apakšnodaļā vienā lapā smējos divas reizes. Vienu reizi par šo:
Many problems in the real, physical world are contingency problems, because exact prediction is impossible. For this reason, many people keep their eyes open while walking or driving.
Mākslīgā intelekta kursā var daudz uzzināt, kā racionālāk rīkoties. Piemēram, algoritmu teorijā ir spēkā tāds princips:
Rather than considering in advance every possible contingency that might arise during execution, it is often better to start acting and see which contingencies arise.
Nu tas arī viss, ko gribēju šai mirkļa ierakstā teikt. Gaidu citplanētiešus. Lai gan nē. Nav ko gaidīt. Jārīkojas un tad jau redzēs, kas un kā.
Kad ieraksta rakstīšanas beigās pēkšņi sāk skanēt tāda forša dziesma kā Roxette - It Must Have Been Love, tad sajūtos kā tāds radio Skonto dīdžejs, kurš brīdī, kad gatavojas pamest studiju, uzliek klausītājiem par prieku kādu super dziesmu (tur gan vislaik tādas skan). Radio Skonto manā laikā bija foršie veči Sandris Jūra un Melderis laikam. Melderim tāda dzidra, patīkama balss, bet Jūra mazliet šļupstēja, bet tas nekas. Tu sēdi pie astotās klases matemātikas mājasdarba, klausies radio Skonto, grauz pildspalvu un domā par klasesbiedrenēm ar lielajām krūtīm. Pienāk vakars, jāiet gulēt, jo no rīta atkal jāceļas un jāsoļo uz skolu skolotājām matus balināt. Bet tad nākamajā brīdī tu sēdi viens miljons kilometru no Rīgas (te vajadzētu atsauci uz ģeniālo avotu, bet gan jau citreiz), bet ausīs tie paši Eltoni Džoņi, Abbas, Enjas, Skorpioni un visi pārējie. Un nospļauties par klasesbiedrenēm ar lielajām krūtīm. Nebija jau nemaz tik lielas.
Uz sadzirdēšanos.