Par grāmatu šķirošanu

Agrāk cilvēki krāja grāmatas tāpat, kā mana paaudze studiju laikā uz cietajiem diskiem krāja pirātiskās e-grāmatas un filmas. Jo vairāk, jo labāk. Vai interesē, vai būs laika iepazīt? Nav svarīgi! Manta ir manta!

Un kas agrāk nonāca grāmatās? Dajebkas. Čuhotkas eskimosu māksla. Tādu tikko izšķiroju. Ar kādu domu to pirka vai ņēma no kāda? Kas to uzskatīja par saglabāšanas vērtu? Kāpēc? Liekas, ka tikai tāpēc, lai visu noteiktu sēriju saglabātu. Lai būtu manta.

Joprojām ir autori, kas nezina par blogiem, feisbukiem un piezīmju blociņiem. Pilnas grāmatnīcas ar izprintētiem blogierakstiem. Bet tādas izdeva arī agrāk. Aptuveni kā tas miskastnieku portāls spoki punkts lv. Tur ir gan horoskopi, gan atziņas, gan testi. Vienā grāmatā. Un galīgi neveca. Divtūkstošie gadi. Iedomājos, ka tās grāmatiņas veikalā stāvēja blakus kasei. Varbūt vārdadienu dāvanas.

Daļa grāmatu ir apsveikumu kartiņas. Cik grāmatu, tik reizes kāds ir ticis apsveikts. Cik tika izlasīts? Vai vajadzēja?

Grāmatu šķirošana nav pateicīga darīšana. Kas ir dārgs un kas nav dārgs. Jā, kādam kādā brīdī, kādā dzīvē bija dārgs. Bet ko tagad? Mēs dzīvojam citu izraudzītos dārgumos. Tas ir pareizi. Nu man ir jāizraugās dārgumi, kas būs par nastu vēlāk nācējiem. Manas intereses ir tikai manas. Ir jau plauktos jābūt arī kaut kam priekš citiem. Labi, ir kaut kāds kanons. Bet pārējais. Ko ar to? Visu uz makulatūru? Nav pareizi. Jāpieņem lēmumi. Nav pareizi, nav nepareizi. Būs lēmums, ar to būs jādzīvo.

Atvadīšanās no mantām. Jāizvēlas, kas dzīvos, kas ne. Kas nožēlu baros? Nē, nu tā jau katra diena paiet. Var neizlemt, bet tad nejaušība izlems tavā vietā. Kas par elli tā būtu, ja visu varētu iegūt un neko nevarētu izmest.