Par latviešu valodu apkalpojošā sfērā
Latvijas, kā valsts, kuras pašnoteikšanās pamatā ir latviešu valoda, pastāvēšanu vienādā mērā apdraud lielas krievvalodīgo masas neatkarīgi no viņu izcelsmes valsts, ja tās nepiekrīt šeit publiskajā telpā runāt latviešu valodā.
Kara bēgļu dēļ Latvijā ir liels ukraiņu pieplūdums, daļa no kuriem ir nodarbināti apkalpojošā sfērā. Mūsu vidū droši vien ne vienam vien ir bijušas divējādas sajūtas, kad veikalā uzrunājam pārdevēju latviski, bet atbildē seko bikls klusums, norāde uz Ukrainas karodziņu pie krūtīm vai atvainošanās krievu valodā. Un tas ir labākajā gadījumā (kādi ir vairums). Ir arī gadījumi, kad seko atbilde krieviski, tā it kā jūs latviski neko nebūtu pateicis. Man pašam šāda pirmā negaidītā saskaršanās paša nevērības dēļ bija pavasarī Rīgas lidostā, kad dāvanu veikalā man ne tikai neatbildēja uz "Labdien", bet uzreiz krieviski pajautāja, vai es maksāšu ar karti vai ar skaidru naudu.
Jaunā vīriešu kārtas pārdevēja attieksme bija dīvaina, jo, kad prasīju, kāpēc viņš ar mani runā krieviski, radās iespaids, ka tas esmu es, kas ir sagādājis viņam neērtības. Viņš norādīja uz manis nepamanīto Ukrainas karodziņu pie krūtīm un paziņoja, ka "tāpēc, ka [viņš ir] no Ukrainas". Daļa no viņa paskaidrojuma bija par to, ka atrodamies starptautiskā lidostā. Pieņemot, ka šis jaunais cilvēks ir Ukrainas patriots un atgriezīsies tur pēc kara, un nav šeit atceļojis kā "brīvās pasaules pilsonis", kuram beidzot pavērusies iespēja tikt Eiropā, es cilvēciski saprotu, kāpēc viņš man atbildēja krieviski, un savu sākotnējo nepatiku varu pārvarēt. Galu galā, viņam bija Ukrainas karogs pie krūtīm, ko es nebiju pamanījis. Tobrīd vēl ne ar vienu apkalpojošā personāla darbinieku no Ukrainas nebiju sastapies un tāda iespēja, ka Rīgas lidostā kāds tur strādājošais varētu mani uzrunāt krieviski, man vienkārši nebija vēl ienākusi prātā. Šodien, kad redzu Ukrainas karogu, es sveicinos un atvados latviski, bet sarežģītāko pasaku krieviski. Bigauņciema ukraiņu restorānā (Sho Restorans) gan visu konsekventi pasūtu latviski (un pats piedalījos latvisko uzrakstu ierosināšanā). Bet es gribu pievērst uzmanību plašākām sekām ukraiņu bēgļu pieplūdumam un krievu valodas lietojuma pieaugumam klientu apkalpošanā Latvijā.
Mani uztrauc, ka tiek normalizēta krievu valodas kā noklusētās valodas lietošana pircēju apkalpošanā, jo tādā veidā krievu valoda kļūst par galveno "valūtu". Karš apdraud Latviju dažnedažādos veidos, bet visaktuālākais veids ir latviešu valodas lietojuma īpatsvara apdraudējums. Mēs nedrīkstam pieļaut latviešu valodas izstumšanu no publiskās vides. Runa nav par kādu daudzus gadus apgūstamu augsto valodu, bet par vienkāršām pamata zināšanām, kuras var iegūt dažu mēnešu laikā un kuras var diendienā slīpēt turpat darbā. Ukraiņiem, kas rod šeit patvērumu, ir jāsaprot, ka latviešu valoda ir apdraudēta un viņi, ja nemēģina mācīties latviešu valodu, piebiedrojas tai iedzīvotāju daļai, kas nerespektē valsts valodu un kura pēc noklusējuma Latvijā tiek asociēta tieši ar Krievijas Federācijas interešu sfēru. Šeit strādā tas pats faktors, kas attiecībā pret Doždj TV žurnālistiem, kas jaucas Latvijas iekšlietās. Latvija nav neitrāla valsts šajā karā. Latvijas, kā valsts, kuras pašnoteikšanās pamatā ir latviešu valoda, pastāvēšanu vienādā mērā apdraud lielas krievvalodīgo masas neatkarīgi no viņu izcelsmes valsts, ja tās nepiekrīt šeit publiskajā telpā runāt latviešu valodā. Ukraiņu bēgļi apkalpojošā sfērā, kas savus pircējus primāri uzrunā krievu valodā, piedalās šeit jaunas, neviennozīmīgas vides radīšanā no Krievijas Federācijas izceļojušajiem. Daudziem no KF atbraukušajiem rodas iespaids, ka viņi ir atbraukuši tikai uz kādu savu guberņu, kura necieš no sankcijām.
Ierosinu ukraiņu bēgļu nodarbinātājiem atturēties no prakses pie darbinieku krūtīm likt tikai Ukrainas karodziņu. Pie jebkura darbinieka krūtīm ir jābūt arī Latvijas karodziņam, kas apliecina elementāras sarunvalodas prasmes, vai arī divdaļīgai nozīmītei, kurai augšpusē ir uzraksts "Mācos" un apakšpusē Latvijas karogs. Nodarbinātajiem ir jādod seši mēneši, lai apgūtu pašus pamatus, un tad šī īpašā nozīmīte ir jānomaina ar vienkārši Latvijas karodziņu. Mēs nedrīkstam šeit radīt apstākļus, kas bēgļiem nerada nekādas problēmas nezināt latviešu valodu. Nav runa par sarunām par dzīvi vai kultūru. Te ir runa par "valūtu", ko izmanto pie kases. Te ir runa par sabiedrības ieregulēšanu, varat saukt to par "nokodēšanu", uz noklusēto valodu, kurā sveicina un saka paldies.