Pārdomas pēc diskusiju foruma "Tiesības uz cieņpilnu nāvi"
Atliek vien nopriecāties, ka Hospiss LV forumam izmantoja tik skandalozu reklāmu, kas lika man aiziet un noskaidrot, kas īsti notiek. Kā jau man sākumā šķita, tas nebija par eitanāziju, bet par paliatīvo aprūpi. Tomēr pasākuma nosaukumā ietvertais jēdziens “cieņpilna nāve” lika saausīties, jo angļu valodā dignified death un death with dignity ir eifēmismi, zem kuriem politiski slēpjas arī eitanāzija. Turklāt FB komentētāji manam ierakstam par neesošajām konstitucionālām tiesībām uz “cieņpilnu nāvi” reaģēja tieši tā, it kā runa būtu par eitanāziju. Īstenībā Hospiss LV nodarbojas ar to, lai cilvēkiem līdz eitanāzijai nemaz nebūtu jāaizdomājas. Dīvainā kārtā ar “cieņpilnu nāvi” šeit tiekot saprasta dzīve laikposmā no brīža, kad paredzamā dzīvildze ir aptuveni seši mēneši (vai mazāk), līdz cilvēka nāvei, nevis pats nomiršanas brīdis, metode vai fakts. Taču tas tā nebūt neizklausās. Iesaku aktīvistiem par to piedomāt. “Cieņpilna dzīve līdz mūža galam” ir pagarš, bet simtkārt precīzāks un vieglāk atbalstāms nosaukums.
Pasākums man ļoti patika. Tik viesmīlīgu sagaidīšanu neesmu laikam nevienā pasākumā piedzīvojis. Brīvprātīgajām izdevās radīt iespaidu, kādu jūs varētu vēlēties sev un saviem tuviniekiem, ierodoties hospisā. Neko neatņemot no pasākuma, vēlos padalīties ar dažām kritiskām piezīmēm un pārdomām, kas radās klausoties runātājos, bet attiecas uz mums kā plašāku sabiedrību. Kā jau parasti, neko konkrētu nemēģinu pateikt, tikai sakārtot savas kritiskās domas.
Priecājos, ka forumā izskanēja tādi redzējumi par holistisku skatījumu uz cilvēka dzīvi, kādus kovida laikā uzskatīja par antivakserismu. Mazliet tracināja viena juriste, doktora grāda kandidāte, kura bez jebkādām atsaucēm uz pandēmiju īpaši izteiksmīgi klāstīja dažnedažādas starptautiskās konvencijās un normatīvajos aktos it kā nostiprinātas pacienta tiesības, kurām vēl pirms pusotra gada visi bradāja pāri ar morāla pārākuma izjūtu. Viens ārsts gan nekautrējās izmantot frāzi “kovids priekšā un pakaļā”, lai aprakstītu laiku, kad veselības aprūpē eksistēja tikai viena diagnoze un viss pārējais tika palaists brīvgaitā. Mazliet komiski šķita, ka — pēc oficiālajām Latvijas un Maltas pirmo lēdiju uzrunām un viena vērtīga personīgā stāsta — pasākuma politiski saturīgā daļa sākās uz juridiskas nots. Ārstiem un teologiem vārds tika dots tikai pēc divām juristēm.
Vai tas neliecina par zināmu atdošanos birokrātijas dēmonam? Mēs ļaujamies ilūzijai, ka starptautiskās vienošanās un likumi ir jaunie svētie raksti un to tulkošana ir mūsu dzīvesziņa. Doma, ka skatījumu par dzīvi līdz nāvei politiskajā lauciņā virza augstprātīgi juristi, ir demokrātijā tikpat absurda kā doma, ka sarunu par digitālo valūtu varētu virzīt programmētāji vai sarunu par jauna cietuma būvniecības nepieciešamību — būvnieku kartelis. Ir labi, ka sarunā piedalās tie, kas zina tehniski esošo un iespējamo. Bet neļausimies uzspiestajai domai, ka tehniskie izpildītāji bauda kādas augstvērtīgākas balsstiesības par tautu. Kā viņi paši citos kontekstos to jums bieži atgādinās — demokrātijā visiem ir vienlīdzīgas tiesības.
Kad pēc pasākuma kādai juristei pavaicāju, vai nav gadījumā tā, ka vārds “tiesības” tiek lietots pa labi un pa kreisi, nenodalot (a) brīvību no (b) prasības pēc nodrošinājuma, viņa man atbildēja: “Vai jūs vēlaties, lai es tagad pārstāstu jums piecu gadu juridiskās izglītības saturu?” Nē, es tikai vēlos, lai sarunas biedrs būtu godīgs un atzītu, ka tiesības ir nevis prasība uz brīvības izmantošanas materiālu nodrošinājumu, bet prasība, lai valsts vai kāds cits neierobežo cilvēku realizēt attiecīgo brīvību. Piemēram, tiesības uz vārda brīvību neparedz nodrošinājumu, ka valsts par saviem līdzekļiem drukās manus palagus, bet tikai to, ka valsts nedrīkst likt man ierobežojumus to darīt savu iespēju robežās. Lai saprastu, ka tiesības nav prasības, nevajag 5 gadu juridisko izglītību. Diemžēl pasākumā vārds “tiesības” vairākkārt izskanēja burtiski ar nozīmi “prasības, kuras valstij ir jāapmierina”.
Pasākumā izskanēja divi ļoti nepatīkami vārdi saistībā ar “cieņpilnu dzīvi līdz mūža galam”. Viens bija “risinājums” izteikumā “Ir civilizēti risinājumi!” Varbūt neveikla pārteikšanās, varbūt atklājums par daža laba amorālajiem nodomiem. Cilvēka dzīve vai nāve nav “jāatrisina”. Kaut vai tamdēļ, ka reiz ar “galīgo atrisinājumu” (Endlösung) apzīmēja kādas tautas plānveida iznīdēšanu. Cilvēcīga cilvēka dzīve ir jāskata un jāpiedzīvo visā tās pilnībā. No sākuma līdz galam. Tajā brīdī, kad eksistē atrisinājums cilvēka nāvei, runa ir par nozīmīga, cilvēka sociālo dabu veidojoša atslēgas notikuma dzēšanu. Nevar būt vienlaicīgi cieņpilns un padarīt tuvošanos nāvei un nāvi par neko. Vai problēmas “risinātāji” apsvērtu arī brīnumtabletes, kas ļautu ne tikai iztikt bez jebkādām eksistenciālām bailēm un fiziskām ciešanām pašam mirējam, bet arī izvairīties no sērām un skumjām tuviniekiem? Varbūt kādu uzrunātu fantastiska iespēja pilnībā dzēst atmiņas par aizgājēju? Nepietiek noliegt šādas iespējas kā praktiskas neiespējamības. Ir jāapzinās arī, ka tās ir absolūti amorālas idejas. Tuvinieka nāve bez sērām un skumjām nav īsti piedzīvota tuvinieka nāve. Un arī no otras puses — daļa no visa tā, ar ko cilvēka apziņai jāsastopas pirms nāves, ir absolūti nepieciešama pilnai cilvēkbūšanai. Prieks, ka pasākumā runāja kapelāns Rozentāls un citi, kuri atzīmēja un daudz veiksmīgāk artikulēja šo nāves lomu mūsu dzīvē.
Alans Votss kādā savā lekcijā runā par eksistenciāliem drebuļiem. Mūsdienu cilvēks prasa, ko darīt, lai tie drebuļi pārietu. Dažās runās izskanēja līdzīgs sentiments. Votss saka, ka varbūt tas drebulis ir vislabākais dabas izgudrotais mehānisms, kā sadzīvot ar attiecīgo situāciju un risinājums ir to pieņemt. Neglītākā daļa no paliatīvās aprūpes problemātikas ir tā, kas izklausās pēc tuvinieku nespējas vienkārši pieņemt notiekošo. Sēru stadijas, par kurām atgādināja Dr. Aizsilniece, tagad jau ir diezgan plaši tautā zināms modelis. Bet pieņemšana attiecas ne tikai uz mentālo modeli par notiekošo, proti, “pieņemt otra drīzo nāvi”. Jāpieņem ir arī ķermeniskais, fizioloģiskais, kā cilvēks reaģē uz notikumu. Tā vietā modernais cilvēks izdomā visādus psihiskās veselības apzīmējumus. It kā psihiskās veselības traucējums būtu tas, kura dēļ cilvēks nevar piedalīties notikumā. Varbūt tieši tas “traucējums” ir jūsu visīstākā dalība notikumā. Un nekas tur nav jārisina. Ir ļoti muļķīgi otra cilvēka un tādējādi arī savas mirstīgās dabas apzināšanās vietā risināt kaut kādu virspusēju manifestāciju, ko nosauc modes žurnālos uzlasītā terminoloģijā. Līdzīgi kā daudzi gudrie māca vismaz ar vieglām sāpēm sadzīvot, apzinoties, ka sāpes ir tas, kas jūs esat, tā grūtos brīžos nav jāpretojas tam, kas ir. Sākot jau ar ķermenisko. Īstenība ir vienkārši tāda, ka jums dārgs cilvēks vai jūs pats drīzumā atvadīsities no dzīves. Un ir tikai viens veids, kā ar to tikt galā — to piedzīvot.
Otrs bīstams vārds, ko dzirdēju, bija “pakalpojums”. Tas nav tik šausmīgs, ja stingri novelk robežas, uz ko tas attiecas. Tuvinieka nodošana cilvēkiem, kas jūsu vietā izrunāsies ar viņu pie nāves gultas — kas jūsu vietā skums un sēros, tas nevar būt pakalpojums. Bet, ja pērkot pakalpojumu netiek lolotas ilūzijas par garīgo ārpakalpojumu, tas ir cilvēcīgi saprotams solis. Savā ziņā mēs regulāri uzticam sasirgušus tuviniekus mediķiem, un viņi veic “tehnisko darbu”. Tāds it kā ir kontrakts.
Nesaistīti ar paliatīvo aprūpi, bet ar mūža galu gan. Dažās kultūrās ir profesionālas apraudātājas. Viņas ir jāinterpretē tāpat kā sēru vainagi, kaprači vai priesteris — kā ceremonijas veidotājas vai neatņemamas sastāvdaļas. Viņas nenoņem nekādu morālo atbildību vai emocionālo slogu no tuviniekiem. Kad tuvinieki pasūta apbedīšanas biroja pakalpojumu, viņi nenopērk indulgenci, saskaņā ar kuru kaprači viņu vietā atvadīsies no tuvinieka un varbūt četrdesmit dienas sēros.
Bet anekdotes no ārstiem un publiski izskanošas sūdzības par veselības aprūpi liecina, ka mēs no šī kontrakta gaidām ekstrēmākajos gadījumos pilnīgu morālo atbrīvojumu un mazāk ekstrēmos — mīlestības un iejūtības ārpakalpojumu. Kāds ārsts forumā dalījās ar anekdoti. Sazvanot smagi slima pacienta tuvinieku, kurš bija speciāli norādījis nepareizu kontakttālruni, tuvinieka galvenā sāpe bija noskaidrot, kādā veidā ārstniecības iestāde ir tikusi pie viņa numura.
Mazliet cilvēcīgāku tuvinieku sūdzības par neiejūtīgu personālu ir vieglāk pieņemamas. Bet vai mēs īsti apzināmies, ko prasām? Sabiedrība gaida no medicīnas personāla, lai tas izturētos ar tādu atdevi kā mūķenes, kurām nav savu bērnu, dzīvesbiedru vai vecāku, kuriem jāatlicina savs cilvēcīgums ārpus darba laika. Taču slimnīcas jau sen vairs nav klosteru paspārnē! Vislabākais medicīniskais personāls patiešām ir tas, kurš strādā tā, it kā kalpotu kam augstākam un ne algai. Ir dumji iedomāties, ka mēs jelkad uzrakstīsim instrukcijas, kas liks medicīnas personālam izturēties iejūtīgi. Fakts, ka mēs iejūtību tagad saucam par “empātiju” tikai ilustrē šo nebeidzamo pakaļdzīšanos. Kad sapratīsim, ka empātiskie ir tādi paši feikotāji, tad būs jauns vārds. Mēs mēģinām padarīt par pakalpojumu to, kas nav nopērkams. Mēs noliedzam Dievu, noliedzam jebkādu citu garīguma manifestāciju, sludinām “uzticību zinātnei”, bet no māsiņām un ārstiem gaidām zinātniski un mehāniski neiespējamu īstu, neviltotu iejūtību.
Indulis Paičs pasākumā lika priekšā strukturālā ļaunuma definīciju, kuru līdz galam neuztvēru, bet viņa ideja par alternatīvas sistēmas būvi nav aplama. Man ir jāapbēdina aktīvisti, kas cer, ka ar kaut kādu plānošanu, ar pienācīgu finansējumu, labu vadību vai vēl nezin kādu tehnisku prasību izpildi izdosies radīt vai ilgi uzturēt valsts paspārnē to, ko viņi vēlas. Proti, klostera māsu un brāļu nodrošinātu paliatīvo aprūpi mūsdienu versijā. Bez garīgās dimensijas, bez misijas apziņas (bet ar valsts uzlikta pienākuma smagumu) tas projekts ātri vien kļūs par alternatīvu pansionātu vai slimnīcu ar minimālām atšķirības zīmēm. Nelaidiet juristus un valsts naudas tīkotājus pie teikšanas — tas ir galvenais. Valstij var prasīt tikai kapitālieguldījumus, piemēram, telpas, kas nepārvēršas amatos un projektos.
Piezīmes bija vēl, bet šai reizei pietiks. Paldies par uzmanību.