Pasaules diktāts latviešu valodā

Šodien piedalījos savā otrajā vai trešajā Pasaules diktātā latviešu valodā. Epasta vēsturē gan atradu liecības tikai par vienu — 2017. gadā. Diktāts ir lieliska tradīcija, kurā mēs ne tikai svinam pareizrakstības nozīmi, bet arī atgādinām sev par labumiem, kas gūstami, ja pie teksta mazliet pameditējam un tajā iedziļināmies. Varbūt ar roku rakstot tas nav īsti izjūtams, bet ar datoru, kad pēc vārdu nodrukāšanas paliek daudz brīva laika, prāts automātiski sāk šaubīties par nozīmēm, par teikuma daļu savstarpējo saistību, un tā ir diktāta brīnišķīgākā daļa.

Ar datoru ātri rakstot, man piemīt kaite pazaudēt daļu no galotnēm. Šodien tikai pārlasot ievēroju, ka diktāta pamatteksta pirmā vārda “visbrīnišķīgākais” vietā biju uzrakstījis “visbrīnīšķīgais”. Piemēram, angļu valodā steidzoties, visai bieži aizmirstu pielikt “al” galā tādiem vārdiem kā “international” un tā vietā uzrakstu “internation”. Rakstot diktātu, mani vienmēr baida, ka gribu likt domuzīmes tur, kur jāliek komati, bet šoreiz izrādījās, ka redaktore domuzīmēs ielikusi tieši tādu iespraudumu, kurš, manuprāt, ir jāliek komatos: “..bet viņš – reiz mīlētais skolotājs – kļuvis aizmāršīgs”. Pats pieļāvu kļūdu ar “presbiteriešu”, uzrakstot to ar “z”. Bet tagad vairs neesmu drošs. Un “ne tikvien” vietā uzrakstīju “ne tik vien”. Vienu kļūdu norakstīšu uz diktāta lasītāju, jo viņš beidzamajā lasīšanas reizē nolasīja “Dziļās saknes laidusī” nevis “dziļas saknes laidusī”, kā es dzirdēju pamatteksta lasīšanas laikā.

Kā jums gāja diktātā?