Politiskas nācijas vaina
Vakar izplatīto Jaunā politiķa solījumu ir motivējis daudz kas (un tas nav viena autora veikums), bet šis viens Facebook video fragments (skatīt augstāk) ilustrē lielu daļu no tās attieksmes, kura ir latviešu politiskās nesekmes pamatā un kura veicināja tāda teksta tapšanu.
Daudzi šīs slejas komentāru autori ir gatavi visu ko pārmest Ingas Spriņģes iemiesotajam arhetipam, bet nav gatavi pārmest sev un atbildības neuzņemšanās ziņā nav ne ar ko atšķirīgi.
Ja kāda vēsturiska pieredze ir izmantojama kā latviešu politiskās pieaugšanas mācībstunda (un mums to vajadzētu darīt ar visu iespējamo, ko kolektīvi piedzīvojuši visi dzīvie), tad tajā kļūdas jāatzīst arī tiem, kas sevi uzskata un kas objektīvi varbūt bija upuri.
Kolektīvā atbildība ir nacionālās identitātes jautājums. Balto vaina, kuru izmanto intersekcionālisti, nav tāds (ja vien mērķis nav rasē balstītas nācijas). Balto vaina nav veselīga vainas sajūta, jo 1) tiek izmantota kā varas iegūšanas instruments, 2) tā ir upura rīcībspēju noliedzoša, 3) tā rada vainīgo identitāti ar vieglu atpazīšanās zīmi (rasi), kas šķeļ sabiedrību un nostiprina rasismu, turklāt ar sākotnējo pāridarījumu nesaistītus cilvēkus kļūdaini pieskaita gan vainīgajiem, gan upuriem.
Politiskai nācijai vaina ir jāuzņemas kolektīvi (bez izšķiršanas, kurš indivīds bija vainīgo pusē, kurš upuru pusē) nevis tāpēc, ka kāds aktīvists cer ar šādu akciju pozicionēties morāli pārāks, bet tāpēc, ka vainas uzņemšanās nozīmē deklarēšanu:
- ka tu neesi rīks citu rokās (tu arī varēji labāk pretoties),
- ka tu kopā ar pārējiem ņemsi vērā šo kļūdu nākotnē tādā ziņā, ka tu arī esi spējīgs to pieļaut (un ļoti iespējams tikai laimīgas sagadīšanās rezultātā konkrētajā gadījumā nebiji vainīgo vidū),
- ka tu esi kopā ar savējiem tiem, kas [arī] kļūdījās.