Programmētājs, kas remontē istabu

Pieņemsim, ka programmētājs paņem četru dienu bezalgas atvaļinājumu, lai pats izremontētu vienu istabu savā miteklī, jo viņš nevar atļauties (t.i. uzskata sev par dārgu) nodokļus maksājošu remontstrādnieku. Par cik samazinās ekonomika salīdzinājumā ar gadījumu, kad viņš samaksā gadījuma darbus strādājošam paziņam un turpina efektīvi darboties kā programmētājs? Par programmētāja algas tiesu un par gadījuma darba samaksas tiesu. Kurš no šīs ekonomikas apcirpšanas ekonomiski ir ieguvējs? Pilnīgi neviens. Ne iesaistītie indivīdi, ne sabiedrība, ne valsts. Jā, programmētājs apgūst jaunas prasmes. Bet kas būs faktiski noticis? Programmētāja potenciālais efektīvais darbs būs izpalicis, bet relatīvi kvalitatīvo gadījuma darbu veicēju remontdarbos būs aizvietojis līkrocis programmētājs. Darbu un tātad dzīves kvalitāte sabiedrībā — arī relatīvi kritusies.

Un tagad iedomājieties, kas notiek, ja laba daļa attālināti strādājošo dara aptuveni to pašu ar vienīgo atšķirību, ka viņi neņem bezalgas vai apmaksātu atvaļinājumu. Ekonomikas (valstij neredzamās) samazinājums par gadījuma darbu strādnieka algas tiesu? Ne velna. Ražošanas efektivitātes samazinājums attālinātā “darbinieka” jomā par pamatīgu tiesu.