PSRS sadzīves romantizācijas aizstāvībai
Tie, kas vīpsnā par cilvēka gremdēšanos atmiņās par zīmīgu atribūtiku no viņa bērnības, viņa paša vai vecāku jaunības, jo tās aizvadītas noziedzīgā politiskajā režīmā, faktiski noliedz otra cilvēka apolitiskās dzīves nozīmi.
PSRS romantizācijā var pārsālīt. Ik pēc brīža uzmanības lokā iekrīt pa kādam, kuram šodienas sociālisms nav tik tīkams, kā pagājušais. Nav kārtības. Nauda nav sadrukāta kā nākas. Bet tai brīnišķīgajā iedvesmas Niagārā, ko sauc par tviteri, šodien ievēroju kādu sīkumu, kas mani sadusmo. Jo šķiet, ka nostaļģijā iegrimušo kritizētājiem nav īsti pielēcis, no kurienes viņi ir cēlušies. Un, ka lielai daļai apkārt esošo cilvēku viņu skaistākie, darbīgākie un dažnedažādos veidos labākie gadi pagāja PSRS laikos. Daļa piedzima tur un nomira tur, tā arī nekad nepiedzīvodami īstu neatkarīgo Latviju. Pavirši paskatoties uz vējā izpurgāto Latvijas demogrāfisko krūmu, redzam, ka nepilna puse Latvijas pašreizējo iedzīvotāju bērnību ir piedzīvojuši Padomju Savienībā. Bērnība ir cilvēka gaišākais dzīves posms, kad visa pasaule šķiet brīnumu pilna, jo nekādas citas viņš nav redzējis. Bērna māte un tēvs, radi un draugi visi rūpējas par to, lai bērnam pasaule rādītos kā bezrūpīga vieta. Visa pēc tam cilvēka atklātā pasaule viņam veidojos no un relatīvi attiecībā pret bērnībā nostiprinātajiem pamatelementiem.
Atļaušos minēt, ka vairums Padomju Savienībā uzaugušo nedzīvoja mītiskas vai reliģiskas vīzijas pārņemti ar skaidru priekšstatu un regulārās praksēs stiprinātu pārliecību par dienu, kad atkal varēs pulcēties pie Brīvības pieminekļa. Līdzīgi kā veselīgākā daļa sabiedrības šodien nedzīvo ar domu, ka pašreizējā kaut kāda neoptimālā stāvokļa dēļ viņi dzīvo melos un teju pa tukšo, sak, īstā dzīve sāksies tad, kad iestāsies politiskā paradīze. Nē, mēs lielākoties dzīvojam ar to, kas ir. Mūsu pašreizējā saasinātā visa politiskā uztvere ir ne tikai blakus esošā kara mudināta, bet, pats galvenais, tā ir iespējama tikai tāpēc, ka Latvijā valda vārda brīvība vai vismaz stipra ticība tai. (Vārda brīvība ietver ne tikai tiesības izteikties, bet arī tiesības tikt sadzirdētam.) Padomju Savienībā dzīvojušajiem tādas saasinātas uztveres nevarēja būt. Tāda bija jāapslāpē.
Cilvēki nedzīvoja piecdesmit gadus ar domu, ka viņi dzīvo melos vai viscaur noziedzīgā režīmā, tāpat kā mēs par saviem līdzšinējiem gadiem atjaunotajā, bet ne pārāk veiksmīgi apsaimniekotajā valstī, neteiksim savas dzīves nogalē, ka esam dzīvojuši jebkāda nākamā režīma aizmirstamā un izsmejamā valstī. Viss, ko mēs esam piedzīvojuši, ir acīmredzami bijis vajadzīgs, lai saprastu to, ko tagad redzam.
Politiskais ietvars ir tikai viena dzīves dimensija no daudzām. Tas atstāj pamatīgu nospiedumu uz visu, bet tas nav vienīgais. Un dzīvošana morāli nosodāmā režīmā nepadara cilvēku dzīves par nederīgām un no kolektīvās atmiņas svītrojamām. Padomju laika kvass var kādam šķist ar šodienas artizānu brūvētajām instagrammētajām brīnumdzirām nesalīdzināma žļurga, bet tas bija viss, kas toreiz bija. Tā ir valoda, kurā cilvēks piedzima un caur kuru redzēja visu pēc tam sekojošo. Tie, kas vīpsnā par cilvēka gremdēšanos atmiņās par zīmīgu atribūtiku no viņa bērnības, viņa paša vai vecāku jaunības, jo tās aizvadītas noziedzīgā politiskajā režīmā, faktiski noliedz otra cilvēka apolitiskās dzīves nozīmi. Bet ko citu gaidīt no paaudzes, kas gatava nākamos cilvēkus taisīt pēc sava parauga — tas ir, kā ne no kurienes izcēlušos. Šoreiz gan ne ar kolektīvās atmiņas dzēšanu, bet nodrukātus ar 3D printeri pēc pasūtījuma.