Pusdienas ar Pītersonu

Tas bija varens noslēgums raibai nedēļai, kuras pirmā puse pagāja veicot pēdējos sagatavošanās darbus konservatīvās domas konferences Demos pirmajai sesijai, bet otrā puse paiet Pītersona zīmē.

Tiem, kas vakar bija Arēnā Rīga un patiesi klausījās, droši vien nevar vairs rasties nekādu šaubu, ka Pītersons un viņu pavadošais Daglass Marijs nav nedz Krievijas dezinformācijas upuri, nedz propagandisti, par kādiem tos mālē no Pītersona intelekta nobijušies pašmāju liberāļi un domāšanas nedraugi.

Jā, Pītersons ir savos redzējumos, jo īpaši slavenajā vidiņā par karu starp Rietumiem un Krieviju, balstījies uz dažiem acīmredzami aplamiem faktiem, piemēram, Kaspijas jūru sasaistot ar Ukrainu. Tomēr jau no paša sākuma, šķiet, pārpratumi par viņa pozīciju izriet no mediju vidē plaši pārstāvēto vieglā svara intelektuāļu zināmas nespējas pieņemt, ka cilvēki, jo īpaši domātāji, vienlaicīgi operē vairākos atšķirīgos naratīvu līmeņos un ka domātāji parasti neuzstājas un neraksta, lai atkārtotu kara propagandas vēstījumus (kas pieder pie sekmīga kara vešanas, protams).

Runāšana par vienu līmeni neizslēdz diametrāli pretēja iespaida eksistenci un atzīšanu citā līmenī. Un tā nebūt nenozīmē automātisku domātāja piesliešanos kaut kādiem amorāliem uzskatiem citos līmeņos, kurus viņa viedokļa klausītājs nespēj vienlaicīgi savietot vai negrib to darīt. Fakts “vīrs regulāri iekausta sievu” par vienu un to pašu laulību eksistē atšķirīgā līmenī no vērojuma “sieva krāpj vīru”. Vai apgalvojums: “Mēs dzīvojam sieviešu (vai vīriešu) pārvaldītā pasaulē.” Var runāt ij par vienu, ij par otru, nevienā brīdī neattaisnojot nevienu. Un neuzskatot tos arī par savstarpēji izlīdzinošiem vai smaguma ziņā vienlīdzīgiem. Ja tagad sākšu runāt par pēdējā feminisma viļņa ekscesiem, vai es attaisnoju sievu sišanu? Vai es attaisnoju konkrētu sievas sišanas gadījumu? Ja esmu pret Stambulas konvencijas ratifikāciju, vai tiešām esmu par vardarbību pret sievietēm?

Es šeit nemēģinu aizstāvēt Pītersona izteikumus Ukrainas sakarā. Runa ir vienkārši par aizstāvību domāšanas un ar to cieši saistītajam sarunāšanās procesam, kas cilvēku padara par atšķirīgu no dzīvniekiem savvaļā un lopiem ganāmpulkā.

Domātāji, kas tic veselajam saprātam un nevis savai pārākai gudrībai, runā, lai dalītos ar savu domu gājienu. Viņi to dara, lai saņemtu atgriezenisko saiti un caur to virzītos tālāk izziņā.

Pītersona un vispār domātāju publiska domas lidojuma nepieņemšana liecina par zināmu objektīvās realitātes noliegumu. Proti, patiesība ir nevis tas, kam var tuvoties ikviens domājošs cilvēks, jo tā ir visiem ar cilvēka maņām apveltītajiem vienādi novērojama, bet patiesība ir kaut kāds priekšrakstu krājums, sekulārā bībele, kuru nosaka valdošā vara un kas pakļautajiem ir jāiekaļ no galvas.

Līdz nesenam laikam tas vēl tika uzskatīts par pavisam normālu fenomenu, ka cilvēks nepiedzimst un neierodas publiskajā telpā ar visiem pareizajiem uzskatiem. Kristīgā sabiedrībā, kur tiek atzīta gan cilvēka grēcīgā daba, gan piedošana, — cilvēks tomēr ver muti vaļā arī pirms “visu faktu” uzzināšanas. Domājošs cilvēks nav no privātas atbildības domāt atbrīvots izglītības sistēmas produkts, kurš vienkārši atkārto to, ko viņam teic, ka jāsaka.

Rietumu civilizācijā ir saprasts (atšķirībā no citiem pasaules nostūriem), ka mutes aiztaisīšana nepareizo uzskatu paušanai nepaātrina un neveicina neviena “nākšanu pie prāta”. Patiesībā ir saprasts, ka tieši komunikācija ar citiem cilvēkiem, arī individuāli, uz savu galvu domājošo iekļaušana kolektīvā, ir tas process, caur kuru kolektīvs un to veidojošie indivīdi, tai skaitā individuālie domātāji, kļūst gudrāki, vienotāki un viens otram labāk saprotami. Komunikācija ietver nevis kaut kādu mistisku autoritātes noteiktu pareizā viedokļa iepriekšēju nodefinēšanu un visu piesliešanos tam, bet tā ietver nepārtrauktu apdauzīšanos pret citu norādīto objektīvo realitāti un slīpēšanos.

Visas šīs atrunas nebūt nenozīmē, ka kara laikā vajadzētu kādiem ietekmīgiem medijiem visos jautājumos nodarboties ar publisku “kritisko domāšanu”. Bet, ja reiz domātāju aizņemtā telpa mūsdienās pārklājas ar masu patēriņa telpu, varbūt būtu vērtīgi, ja masu patēriņa telpu pieskatītu tādi žurnālisti, kas ir spējīgi atšķirt filozofa izteicienus no infokara kareivju izteikumiem? Galu galā, ja kara propaganda sāk izmantot pārāk plaša tvēriena naratīvus, kas māca aplamības ar tālejošām, graujošām sekām, tad nav jābrīnās, ka domātājiem būs kas iebilstams.

Pītersons mums klātienē bez jebkādas kautrēšanās pajautāja, cik pamatots ir naratīvs, ka Putins pārstāv konservatīvās vērtības cīņā pret dekadentajiem Rietumiem (viņš lietoja citus vārdus). Pītersons par šo jautājumu droši vien ir domājis un runājis simtkārt vairāk par mani vai lielāko daļu klātesošo, bet te nu viņš bija. Un mums, mazai vietējo grupiņai no reālās politikas visai attāliem cilvēkiem, viņš vaicāja, kā tad ir mūsu ieskatā. Un mēs viņam atbildējām savu spēju robežās. Ij par Putinu, ij par viņa “konservatīvismu”. Kad viņš draudzīgi salīdzināja etnisko stāvokli Latvijā ar Kanādas angliski un franču valodā runājošajiem, mēs viņam kategoriski iebildām. Un viņš nejutās aizvainots. Kad viņam norādīja, ka konservatīvā Polija droši vien ir nākamā visdrīzāk ar “konservatīvo” Krieviju karot gatavā valsts, viņš nevarēja nepiekrist. Tā nebija nekādu vēstures vai politikas ekspertu saruna, tā bija saruna starp deviņiem cilvēkiem (piedalījās viņa sieva un tūrē pavadošais muzikants), kas katrs pats spēj par kaut ko domāt, spēj klausīties, kļūdīties, atzīt kļūdas un mācīties no citiem. Domāt nozīmē nepārtraukti kļūdīties un sadzīvot ar sociālajām sekām. Tā ir patiesība, kuru diemžēl Latvijā esam piemirsuši.

Pusdienas ar Pītersonu bija ļoti draudzīgas un iedvesmojošas. Ar viņu uzreiz bija ļoti viegli un patīkami sarunāties. Latvijas neaizsniedzamajiem sabiedriskās dzīves superstāriem būtu ko pamācīties. Viņš man ieteica dažas lietas Kodokas grāmatu izplatīšanas sakarā, kuras, starp citu, neviens no daudzajiem padomdevējiem pa divarpus gadiem nebija devis — tā ka nebija nekādi tur šablonveida padomi. Es viņam teicu, ka nākamajai reklāmas kampaņai man noderētu kopbilde ar “Krievijas propagandistu”.