Vienā laivā. Plusiņi un mīnusi

Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.

Kurš tad vēl cits redz mūsu politiskās mehānikas sistēmiskās problēmas tik labi kā mēs? Bet ilgi šai pacilātajā noskaņojumā nesanāk uzkavēties. Atliek tikai paklausīties censoņus ar tikpat pārliecinātām domām par savas personas unikālo pienesumu. “Es vienīgais”, “man, man”, “es jau cik gadus to pašu saku” un “tā bija mana ideja”. Tik aptumšoti, smieklīgi un nepievilcīgi viņi ir, ka automātiski ieslēdzas paškontrole. Kaut nu vienmēr tuvumā būtu kāds tāds āksts, kas tev liek savaldīties un neaizņemt viņa vietu. Basketbolā man vienmēr patika, ja komandā bija itālis Klaudio, kurš ar visiem tiesnešiem strīdējās par katru sīkumu, reālu vai izdomātu. Kad Klaudio izpaudās, es automātiski kļuvu par visaukstasinīgāko un pašaizliedzīgāko komandas kapteini.

Tāpēc arī man bija ko pareflektēt, kad Jānis Voins šodien tviterī ironizēja par ziņu, ka biedrība “Austošā saule” līdz rudenim taps par partiju. Viņš raksta:

Vēl viena partija. Tikko Rīgā lieliski nostartējuši “Pašcieņa”, “Tauta. Zeme. Valstiskums.” Uzklups vēl viena partija ar plus mīnus to pašu “dienas piedāvājumu”.

Skaidrs, ka mūsu (lai vai kas tie esam) dienas piedāvājums nebūtu tāds, kāds ir “Austošajai saulei”, “Tauta. Zeme. Valstiskums”, “Apvienotajam sarakstam”, “Nacionālajai apvienībai”, “ZZS” vai “Latvijai pirmajā vietā”. Būtu būtiskas atšķirības. Ja ne ar visiem pēc satura, tad pēc metodēm noteikti. Būtiskas atšķirības! Un tieši būtisko atšķirību dēļ lēmējinstitūcijās netiktu ievēlēti kandidāti, kas varētu aizstāvēt kaut ko tādu, kas kopīgs visiem “būtiski atšķirīgajiem”. Kā jau tas ir ierasts Latvijā.

Kāpēc mums ir tik daudz sīkpartiju un sīkumainu partiju, bet nav patiesi demokrātisks, ievērojamas tautas daļas atbalstīts politisks spēks, ko varētu saukt par labēju un nacionāli konservatīvu? Turklāt tādu, kura iekšienē valdītu vārda un domas brīvība, ideoloģiska spriedze un konkurence, un nosacīta demokrātija? Kāpēc mums nav vairāku lielu partiju vidū viena tāda, kurā ar statūtos atrunātu procedūru palīdzību tiktu uzturēti vairāki ideoloģiski atšķirīgi ievirzīti spārni, nevienam no tiem neļaujot uzkundzēties pārējiem? Piemēram, ar kvotu skaitu partijas valdē, ar rotācijas kārtību partijas lēmējinstitūcijās. Pieņemu, ka izdomas trūkuma dēļ. Bet ir arī juridiski šķēršļi. Un viens no tiem ir mūsu vēlēšanu sistēma, proti, plusiņu un mīnusiņu atribūts.

Pat ja mums izdotos nodibināt partiju apvienību “Vienā laivā”, zem kuras pulcētos viss vienā vai citā dimensijā par labēju uzskatāmais spektrs (augstāk uzskaitīts), procedūrās nostiprinātā paritāte izbeigtos līdz ar pirmajām vēlēšanām, kurās jebkuram no spārniem būtu iespēja tapt ievēlētam lēmējinstitūcijās, iekšējos konkurentus atstājot jaņos.

Kāds varētu teikt, ka tā būtu demokrātiskā konkurencē gūta un tātad leģitīma uzvara, taču tā būtu ļoti tuvredzīga atziņa. Jo kāda gan izskatītos šī partija pēc neilga laika, kad viena spārna biedri varēs lepoties ar lielāku tautas atbalstu? Pēc viena spārna monopola, ko mēs jau tagad varam novērot gan esošajās, gan redzēsim drīzumā dibināmajās sīkpartijās. Partija, kurā valda vienprātība, kur idejas netiek mākslīgi uzturētas veselīgā spriedzē, agri vai vēlu degradējas par tādu grupējumu, kādi šodien ir mums redzamās partijas ilgdzīvotājas — par vienprātīgu, partijas populārākajiem politiķiem paklausīgu ciltsbrāļu masu.

Vai inteliģentā latvieša bailes no Šlesera ir pamatotas? Politiskā sistēmā, kur valda reāla varas dalīšana, tiesiskums, kur valda iekšēja ideju konkurence, neviens Šlesers nevar būt eksistenciāls drauds. Šlesers (vai Langa, vai vienalga kurš cits) par tādu kļūst tikai tad, ja partijas ir paklausīgo biedru ganāmpulki. Lai partija par tādu nekļūtu, tai ir statūtu līmenī jāaizstāv dažādi iekšējie mazākumi.

Vai kāds ir gatavs iet ar Šleseru vienā sarakstā, ja Šlesera atbalstītāji plusos Šlesera, Krištopana, Zivtiņa un Bartaševiča dēlus, bet mīnusos patstāvīgus, autonomi domāt un uzstāties spējīgus politiskus aktorus? Šlesers var būt vienā sarakstā ar, piemēram, Tavaru, tikai tādā gadījumā, ja Šlesera lojālisti nevarēs izsvītrot Tavaru. Ja mēs vēlamies lielas partijas ar iekšēju konkurenci un bagātīgu ideju gammu un sarunāties spēju, partijām ir jāspēj iesniegt vēlēšanu saraksti, kurus vēlētāji nevar patvaļīgi izmainīt. Nevienas partijas politiskā vērtība liberālajā demokrātijā nav viens cilvēks. Programmēšanā informācijas sistēmas drošību cita starpā mēra pēc tā, cik cilvēkiem ir jāpakļūst zem autobusa, lai sistēma kļūtu neuzturama. Partija, kura izbeidzas ar viena cilvēka pakļūšanu zem autobusa, ir gan mehāniski nestabila struktūra, gan idejiski sekla peļķe. Reālas partijas vērtība ir, ka tur ir gan Šlesers, gan Šleseru bremzējoši spēki, gan Šleseram neredzamu un nesaprotamu lietu virzītājspēki.

Lai palielinātu pilsoņu līdzdalību politikā un stiprinātu partijas, vērtīgāk par minimālā biedru skaita celšanu kosmiskos augstumos būtu izbeigt plusus un mīnusus, atļaujot partijām ranžēt savus kandidātus pēc iekšēji nolemtas procedūras.