Znotiņa gadījums
Ja neesat vēl noskatījies eksdeputāta Reiņa Znotiņa skurbulī paustās atziņas par Latvijas politisko iekārtu un viņa nozīmīgo lomu tajā, tad ir ieteicams to izdarīt.
Lai noskatītos bēdīgi slaveno video, ir jābūt ierakstījušamies YouTube pakalpojumā. Video redzama viegla cīkstēšanās un rupjības. Skatīties video.
Savās gaitās neesmu diez ko saskāries ar stipri iedzērušiem cilvēkiem, jo īpaši tādiem, kuru izteiktās domas kādā citā laikā man būtu interesanti klausīties. Tāpēc šodien speciāli literatūrā pārliecinājos, vai dzērumā izteiktais ir uzskatāms par tādu kā ChatGPT ģenerētu tekstu vai drīzāk par vaļsirdības uzplaiksnījumu. Izrādās, ka otrais variants. Tas, protams, neizslēdz, ka apreibušais varētu melot un vārdi varētu arī būt tikai notis emociju atskaņošanai.
Reiņa Znotiņa gadījumu var izmantot kā saldo ēdienu, lai pamielotos ar 13. Saeimas nelietīgākās frakcijas (JKP) likumsakarīgo turpinājumu, bet šīs alkas sevī ir jāapvalda. Socmedijos no visām pusēm viennozīmīgi izskan nosodījums Znotiņa izgājienam, kad viņš ne tikai dzērumā izālējās un ne tikai pēcāk lūkoja sevi par upuri un tautas varoni pataisīt, bet pat pieķērās naida kurināšanai un Valsts policijas apvainošanai. Vispārēja un viennozīmīga nosodījuma apstākļos, protams, nedrīkst aizmirst par savu, tas ir manu un jūsu, dārgie lasītāji, uzvedību. Socmediju laikmetā ir svarīgi sev atgādināt, ka mēs neesam tiesa. Mūsu galvenais uzdevums ir nevis vajāt, tiesāt un sodīt, bet gūt mācības. Gūt mācības nozīmē saprast, kas jādara, lai šādi gadījumi neatkārtotos ar mums pašiem.
Lato Lapsas izplatītais video ir montēts un ir skaidrs, ka no tā ir izņemti kādi fragmenti, kas var daļēji mainīt iespaidu par notikušo, tomēr līdz šim publicētajā vidiņā diezgan skaidri ir redzams, ka viens cilvēks ir stipri iereibis un runā klajas muļķības un aizskarošas rupjības. Viņš arī mafijas stilā draud ar varas iestāžu atbalstītu izrēķināšanos. Ierodoties policijai, viņa uzvedība ir tikpat neadekvāta.
Ir jāatzīmē, ka otrs cilvēks, kurš vismaz vidiņā ir eksdeputāta apvainojumu saņēmējs, visdrīzāk zina, ka viņu filmē un ka tādējādi “vāc materiālu”. Lai arī viņam dažu sprīžu attālumā aci pret aci stāv miesās mazliet druknāks neparedzams tēviņš, viņa atbildes ir apbrīnojami mierīgas, sakarīgas un pamatotas. Var redzēt, ka šis cilvēks ir ļoti koncentrējies un labi apzinās savu tābrīža fizisko un mentālo pārspēku. Izmantotie dzērāja savaldīšanas paņēmieni nešķiet spontāni, drīzāk pašaizsardzības vai kādas cīņas mākslas lietpratēja apzināta rīcība.
No šobrīd zināmā nevar pilnībā izslēgt arī provokācijas iespējamību, taču tas mūsu analīzē nebūs būtiski.
Spriežot pēc eksdeputāta Znotiņa bēdīgi slavenā tvīta laika zīmoga, tas ir publicēts aptuveni stundu vai pusotru pēc video redzamajiem notikumiem, tāpēc arī tas ir uzskatāms par reibuma augļiem:
Vēl pāris īsi tvīti, kuros Znotiņš apstiprina, ka notikumu pārstāsts ir domāts nopietni, ir tapuši uzreiz pēc pusnakts, tātad joprojām dzērumā. Lai arī alkohola reibums neatbrīvo no atbildības, vairāk par bijušā politiķa godaprātu runā nevis šie paši dzērumtvīti, bet ilgais klusums pēc šo apsūdzību izskanēšanas plašā mērogā. Līdz video uzpeldēšanai 2. augusta vakarā Znotiņa vienīgais publiskais paziņojums ir šis, kas parādās divas diennaktis pēc notikušā, 1. augusta vakarā:
Tā kā ir darīšana ar bijušo parlamentārieti, te uzreiz nagi niez aizrādīt, ka policijai nav nekāda automātiska sakara ar demokrātiju. Policija vai līdzvērtīga iekšējo kārtību nodrošinoša varas iestāde darbojas arī nedemokrātiskās valstīs. Apzīmējums, kuru Znotiņš droši vien gribēja te lietot, bija "tiesiskā valstī". Tādā valstī gan uzreiz atkristu variants piezvanīt iekšlietu ministram (skatīt video). Bet galvenā problēma ar šo tvītu ir, ka Znotiņa kungs vēl divas diennaktis pēc notikušā nebija nedz novācis paša izlikto, naidu kurinošo tvītu, nedz piedāvājis kādus papildinošus skaidrojumus. Vai pēc tam, kad Valsts policija bija jau paziņojusi, ka ne viss ir tik vienkārši, kā eksdeputāts mālē, viņš vēl cerēja kaut ko "nokārtot", izmantojot savus sakarus?
Valsts policijas komentāru skatiet attēlā: pic.twitter.com/HeiabXGcif
— Valsts policija (@Valsts_policija) July 31, 2023
Nemēģinot šeit vispār apspriest ideju par valodas kontroli trepjtelpā, bet, ņemot vērā Znotiņa bēdīgi slavenajā tvītā teikto, jāatzīmē, ka eksdeputāta apvainotais cilvēks runā ļoti skaidrā un sakarīgā latviešu valodā. Pretēji Znotiņa apsūdzībām galvenais krievu valodas un angļu valodas ne to izmeklētāko vārdu lietotājs izrādījies viņš pats. Šķiet, ka bijušā parlamentārieša kaimiņš arī ir labāk sapratis Latvijas konstitucionālo iekārtu un nojauš atšķirību starp izpildvaru (valsts vadīšanu) un likumdevējvaru. Šī valstisku skanējumu ieguvusī kaimiņu patērzēšana trepjtelpā izgaismo dziļu problēmu ar varas dalīšanas principa realizāciju Latvijā. Izpildvara ir patiešām saplūdusi ar likumdevēju, jo faktiski valdība pati ar savas Saeimas roku raksta likumus, pēc kuriem pati tad izstrādā noteikumus. Lai saprastu šo Latvijas demokrātijas absurdu, atliek vienkārši iedomāties basketbola spēli, kurā vienas komandas spēlētāji spēles laikā patvaļīgi pārraksta noteikumus, pēc kuriem komandām ir jāspēlē. Satversmes tiesa arī ir viens labs piemērs.
Ja mazliet nopietnāk, tad ar saviem dzērumā paustajiem izteikumiem Reinis Znotiņš ir darījis pamatīgu negodu Latvijas Republikas Saeimai un pazeminās jau tā vājo sabiedrības uzticēšanos varai. Turklāt nevis kaut kādā perifērā jautājumā, bet valsts pastāvēšanai vitālajā valodas jautājumā. Bez tam tas notiek nokaitētā laikā, kad patiešām šur un tur uzpeld pa kādam pretvalstiskam elementam, kas agresīvi vēršas pret likumiskām prasībām un morālām tiesībām latviešiem savā zemē saņemt pakalpojumus valsts valodā.
Kad kāds cits, daudz pazīstamāks varas un slavas reibināts eksdeputāts socmedijos vajā viņam neko nenodarījušu sievieti, viņš vismaz neko nesaka par savu kādreizējo piederību varas pārstāvjiem, viņš neapelē pie savām zilajām aristokrāta asinīm. Tādā ziņā viņš negodu dara tikai pats sev. Tikmēr tā paša mūsu visdrausmīgākā parlamenta 13. sasaukuma eksdeputāts Znotiņš šajā vienā epizodē ir sniedzis visus nepieciešamos pierādījumus tipiska interneta komentētāja ciniskajām apsūdzībām politiķiem.
Jā, ne visi politiķi tādi ir, un, ja nepārdzer jēgu, gan jau arī Znotiņš nav pilnīgs deģenerāts, tomēr te nu tas ir viss fiksēts uz lentas. Znotiņš nofilmētajā epizodē ne tikai pasludina, ka viņš kā varas pārstāvis noteiks, kā kaimiņam būs uzvesties, bet arī pamato to ar savu bijušo līdzdalību "valsts vadīšanā", kamēr kaimiņš neko neesot darījis valsts un tautas labā.
Nevar nenokomentēt arī Znotiņa interesanto atklāsmi, kā mums būtu jālīdzdarbojas valstī. Cik amizanti no partijai "Konservatīvie" līdz šai dienai piederējuša politiķa dzirdēt tādu etatismu. Par maz, ka visai cilvēka dzīvei viņa ieskatā jābūt pakārtotai valsts interesēm, tas jādara vai nu caur partiju, vai caur nevalstiskām organizācijām. Nevis valsts ir formālā struktūra caur kuru cilvēki risina citādi (piemēram, trepjtelpas sarunās ar kaimiņu) neatrisināmās lietas (kā īsteni konservatīvie uzskata), bet valsts ir visas dzīves piepildījums! Ja cilvēkam ir šāds priekšstats par valsti, tad nav jābrīnās, ka ievēlēšana parlamentā mazliet sakāpj galvā.
Ironiski, ka Znotiņu, kurš šajā jandāliņā pamanās savus kaimiņus nosaukt par vatņikiem, nu interneta pūlis pašu dēvē par lielāko vatņiku. Te ir tas vairākkārt šajā slejā aprakstītais fenomens, kad cilvēks ir tik pārliecināts, ka dara labu darbu (aizstāv savu valodu), ka atbrīvo sevi no jebkādiem noteikumiem un pats kļūst par varmāku, tādējādi kaitējot arī visiem pārējiem, kas iestājas par kādu labu lietu, bet dara to cienīgi tam atbilstošos laikos un vietās. Un rezultātā kalpo tam spēkam, pret kuru it kā cīnās.
Znotiņa apgalvojums, ka kaimiņam ir viņš jāklausās, sasaucas ar Liānas Langas tviterī teikto šī notikuma sakarā. Pēc tam, kad kāpņu telpu viņa ir pārdēvējusi par publisko telpu, kurā pilsoņiem ir dotas policejiskas tiesības regulēt privātās saziņas valodu, viņa postulē: "Būs jauna kārtība!" Liāna Langa, par kuras ekstrēmismu ir jau vairākkārt rakstīts, pāris reizes pavairo Znotiņa stāstu, turklāt to izdaiļojot ar aplamām, tribālistiskām atziņām.
Kā iedzērušais eksdeputāts to pierādīja ar savu 30. jūlija vakara tvītu, Liānai Langai nav taisnība.
Ne velti šeit pieminu kampaņas "Atkrievisko Latviju" seju, kuras pūliņus valsts valodas lietojuma stiprināšanā nesen publiski atzīmēja arī tābrīža Valsts prezidents Egils Levits. Viņa izmantoja Znotiņa aizdomīgo tvītu, lai turpinātu ar apšaubāmām metodēm popularizēt savu kampaņu, kuras mērķis (stiprināt valsts valodas pozīcijas) pats par sevi ir atbalstāms. Taču izmantotā retorika tāda galīgi nav.
Liāna Langa ir viens no cilvēkiem, kas pirms kāda laika aktīvi pārmeta sabiedriskajiem un citiem medijiem par to, kā tie reaģēja uz traģisko atgadījumu Tukumā, kad kāds jauns vīrietis mira pēc aizdedzināšanās. Mediji šo gadījumu pārsteidzīgi nodēvēja par naida noziegumu pret homoseksuālas orientācijas cilvēku, un tajā tika vainoti konservatīvas pārliecības cilvēki kā tādi. Langa un citi medijus pamatoti kritizēja par nespēju atzīt savu kļūdu un atvainoties. Nu šāda iespēja nožēlot līdzīgu pārsteidzību un naida kurināšanu ir pašai Liānai Langai. Šī raksta tapšanas brīdī tas vēl nav noticis.
Znotiņa gadījums ir piemērots laiks visiem "laba" darīšanas pārņemtajiem paņemt dažas dienas brīvas pareflektēt par to, vai viņu mērķis attaisno izmantotos līdzekļus.
Vistraģiskākais šajā stāstā ir, ka viena cilvēka sevī uzkrātais par nacionālo jautājumu izsprāga tam visnepiemērotākajā vietā — kaimiņattiecībās. Rodžers Skrūtons savā darbā Kā būt konservatīvam par kaimiņattiecībam raksta:
Tieši tāpēc demokrātijām ir nepieciešams nacionāls, nevis reliģisks vai etnisks “mēs”. Nacionālā valsts, kādu to mūsdienās iedomājamies, ir blakusprodukts cilvēku kaimiņattiecībām, kuras “neredzama roka” izveido no neskaitāmajām piekritībām starp cilvēkiem, kas runā vienā valodā un dzīvo līdzās. Tā rodas no kompromisiem, kas panākti daudzu strīdu rezultātā, un atspoguļo lēni veidojošos vienošanos starp kaimiņiem — lai dotu cits citam brīvu telpu un lai aizsargātu šo telpu kā kopīgu teritoriju. Tā ir apzināti uzsūkusi un pielāgojusies teritorijā iekļautajām etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, savukārt tās ir pielāgojušās nacionālajai valstij. Tā ir atkarīga no vietējām paražām un kopīgas iecietības kārtības. Tās likums ir drīzāk teritoriāls nekā reliģisks, un tas neapelē ne pie viena varas avota, kas būtu augstāks par iedzīvotājiem kopīgajiem netaustāmajiem labumiem.
Šīs iezīmes arī veido nacionālas valsts spēku, jo to avots ir elastīga pirmspolitiska lojalitāte. Ja cilvēki neidentificējas vai pagaidām vēl neidentificējas ar valsti, tās teritoriju un tās kultūras mantojumu — veidā, kas līdzīgs tam, kā viņi identificējas ar ģimeni —, kompromisu politika nevar rasties. Mums mūsu kaimiņi ir jāuztver nopietni — kā cilvēki, kuriem ir vienlīdzīgas tiesības uz aizsardzību un kuru labā mums izšķirīgos brīžos var nākties būt gataviem pakļaut sevi nāves briesmām. Mēs to darām tāpēc, ka uzskatām, ka esam kopā mūsu kopīgajās mājās. Pasaules vēsture pierāda: kur vien cilvēki identificējas ar tādiem apzīmējumiem, kas neietver kaimiņos dzīvojošos, valsts sabrūk no pirmā nopietnā trieciena; tā tas mūsdienās ir noticis bijušajā Dienvidslāvijā, Sīrijā, Somālijā un Nigērijā.
Vēstījumu no sabiedrības Reinis Znotiņš būs saņēmis. Gan jau arī policija darīs savu. Pirmo atvainošanos eksdeputāts jau ir izplatījis. Tomēr var redzēt, ka cilvēks līdz galam nav sapratis lietas būtību.
Lai vai kādā bedrē cilvēks ir, vienmēr ir iespējams krist vēl dziļāk. Vai arī sākt kārpīties laukā. Znotiņa kungs pagaidām vēl turpina krist, bet tas nenozīmē, ka viendien viņš vaļsirdīgi nevarētu atzīt savu kļūdu un ka mēs to nepieņemsim. Viņš nevarēs atdarīt kaitējumu, ko ir nodarījis latviešu valodas aizstāvībai un mūsu saliedētībai, bet viņa kļūda var mūs visus padarīt mazliet apdomīgākus, cilvēcīgākus un ar kaimiņiem sarunāties gatavākus.