Gribēt tikt sodītam par savām kļūdām
Konservatīvais nepielieto domāšanu un retoriku, lai pierādītu to, ko viņš privāti vēlas. Konservatīvais darbojas, lai palīdzētu atklāties tam, kam ir no dabas jāatklājas.
Cilvēkam trūkst paļāvības patiesībai. Konservatīvo no progresīvā atšķir tas, ka konservatīvais tic, ka tiecoties pēc patiesības un tiecoties nepieļaut kļūdas savos spriedumos, viņš varētu pamazām tuvoties labākām atziņām. Progresīvais tic jaunai pasaules kārtībai, kuru tas grib uztiept citiem. Konservatīvais zina, ka viņš pēc sava plāna nevar uzbūvēt pasauli, pat ne tikai vienu mazu nacionālu valsti Baltijas jūras krastā.
Pasaule un Latvija jau ir uzbūvētas un darbojas pēc cilvēkam tikai mazliet izšķetināmiem dabas likumiem, kā arī pēc šo izšķetinājumu kodificējumiem. Daži kodējumi ir aplami un rada netaisnības. Lielākā daļa kodējumu, kas pārdzīvojuši vairākas paaudzes, ir drīzāk taisnīgi nekā ne tādi, pat ja sākotnēji tie var šķist patvaļīgi. Patvaļīgums pats par sevi nav netaisnība, ja vien tas nerada precedentu netaisnīgam principam. Piemēram, vienošanās braukt pa labo vai kreiso ceļa pusi ir patvaļīga, bet tā nav balstīta netaisnā lēmumā. Tā var šķist netaisnīga tam, kas ļoti gribēja braukt pa pretējo pusi, bet viņš maldās.
Vairākas paaudzes pārdzīvojušu, sākotnēji patvaļīgu noteikumu taisnīgums ir nevis iekš to satura, bet to uzticamībā, to dāvātajā iespējā cilvēkam plānot savu dzīvi paļāvībā uz vides pastāvību. Paļāvība uz dzīves telpas paredzamību ir tas, kas ļauj cilvēkam brīvi veidot ģimeni, nodoties uzņēmējdarbībai un citām radošām nodarbēm.
Konservatīvais nepielieto domāšanu un retoriku, lai pierādītu to, ko viņš privāti vēlas. Konservatīvais pielieto to, lai palīdzētu atklāties tam, kam ir no dabas jāatklājas. Dažreiz, jo īpaši, ja nav pierasts politiskajā atlikt malā privāto, tas var nozīmēt arī to, ko privāti negribas atzīt. Bet, ja esi īstens, Rietumu civilizācijai piederīgs konservatīvais, tu pieņem šos spēles noteikumus. Tu negribi sargāt vai vairot netaisnību.
Atļaušos minēt, ka daudziem ir grūti atzīt mūsu Satversmē definēto Latvijas tautu (skatīt pievienoto attēlu) viena aplama pieņēmuma dēļ. Šis pieņēmums ir galīgi nesaistīts ar pašu politiskās nācijas jautājumu. Tas ir pieņēmums, ka Latvijas tauta varētu demokrātiski izlemt darīt, ko vien vēlas. Bet tā nav tiesa. Latvijas tautai nav tiesību nomainīt valsts valodu vai pievienot tai vēl otru. Latvijas tautai nav tiesību likvidēt Latvijas valsti. Latvijas tautai nav tiesību demokrātiski likvidēt Saeimu.
Latvijas tautai nebija tiesību no sava vidus izslēgt pret kovidu nevakcinētus cilvēkus. Tas, ka Latvijas tauta parlamenta personā to izdarīja, nenozīmē, ka tai bija tādas tiesības. Tas tikai nozīmē, ka tie, kas aizstāvēja tiesiskumu, bija savā garā un darbos vāji. Tāpat kā šobrīd galējie etnonacionālisti, viņi bija zaudējuši paļāvību patiesībai un politiskajā diskusijā izmantoja viltu. Viņi iejauca savos argumentos apsūdzības lielās sazvērestībās, nepārbaudītas informācijas izplatīšanu un personīgus uzbrukumus atbildīgajiem. Viņi sniedzās pēc argumentiem un precedentiem, līdzības ar kuriem bija grūti pierādāmas. Bet viņi ticēja, ka ir “pareizajā pusē” un sevi nekādi neierobežoja. Viņi paši savu pusi sabotēja taisnīgā lietā. Un zaudēja.
Konservatīvais samierinās ar zaudējumu. Ne tikai tāpēc, ka viņš nemēģina ne uz kādu konkrētu vietu aizvest sabiedrības iekārtojumu. Konservatīvais neaizmirst par savu kļūdīgumu. Viņa privātā vēlme nevar būt absolūti pareiza. Ja viņš pats vai viņējie pārkāpj noteikumus, tad zaudējums būs pelnīts. Ja viņš ir patiesi kļūdījies, tad savā cildenākajā stāvoklī, bet varbūt ne ar miesu un ne katru mīļu brīdi, viņš patiesi vēlas tikt par savu nodarījumu sodīts, jo tikai tā var pasaulē valdīt taisnība.
