Cik var par sevi runāt?

Galvenā kristīgā Dieva ideja ir, ka ir kaut kas augstāk stāvošs, kam cilvēks ir pakļauts, turklāt tieši tādā pašā mērā kā visi pārējie cilvēki. Dievs ir savā ziņā politiska ideja par visu cilvēku vienlīdzību visuma un mūžības priekšā. Ar kājām, bez kājām, kurli, akli, bagāti, nabagi, glīti, neglīti, tikko piedzimuši, tikko ieskrējušies, tikko paklupuši vai uz nāves gultas — Dieva priekšā mēs visi esam vienlīdzīgi.

Dievs ir tas, kas ar saprātu apveltīto cilvēku savieno ar citiem cilvēkiem. Bez Dieva cilvēks ir viens pats. Jo objektīvā realitāte viena saprātīga cilvēka dzīvē ir ļoti vienkārša un nežēlīgi nepielūdzama. Visums un mūžība, ciktāl viens cilvēks par to var empīriski pārliecināties, sākās ar viņa piedzimšanu vai, pareizāk sakot, ar to brīdi, kad viņš apzinājās savu mirstīgo dabu, un beidzas, kad viņš nomirst jeb beidzamo reizi zaudē spēju domāt un sevi apzināties. Ārpus šī laika posma nekā nav. Nav pat neviena, kas to neko varētu konstatēt un piebalsot — “Jā, nekā nav!”. Pasaule, kādu to cilvēks uztver, tāda rādās tikai viņam vienam pašam. Neviens cits cilvēks nekad nezinās visu, ko jūs jūtat, ko jūs domājat, kas jums sāp vai nesāp un cik īstas vai neīstas ir jūsu sajūtas. Ja jūs kādreiz esat par to kārtīgi domājis, jūs droši vien zināt, cik drausmīgs šāds empīriski konstatējamais stāvoklis ir. Dievs ir tas, kas cilvēku izvelk ārā no šīs vientuļās bedres un vieno ar pārējiem cilvēkiem. Ar domu, ka katrs cilvēks atsevišķi mīt tādā pašā vientuļā bedrē. Katrs savā, bet tādā pašā kā pārējie. Bezspēcība augstākas nepielūdzamības priekšā mūs vieno. Bet nepieciešamība pēc Dieva nav tikai garīga.

Artikulēts Dievs ir nepieciešams materiālā pasaulē, jo bez tā jebkura ar saprātu apveltīta civilizācija ir lemta iznīcībai brīdī, kad pirmais ar supervaru aprīkotais indivīds beidzot sāks dzīvot tā, kā “pieklājas” dzīvot, izejot no empīriski konstatējamās realitātes. Artikulēts Dievs ir vienīgās zāles pret viltus mesijām. Artikulēts Dievs ir traģiskās vīzijas centrālais elements — cilvēka maldīguma  atgādinājums. Cīņa par artikulēta Dieva saglabāšanu un godāšanu tāpēc ir cīņa par civilizācijas turpināšanos. Nevis dzīvības (pie kā pieskaitu gan vienšūņus, gan jebkādus cilvēka radītus sevi replicēt spējīgus mehānismus un nākamā līmeņa sistēmas), bet civilizācijas. Tās ir divas ļoti atšķirīgas lietas.

Artikulēts Dievs ir vienīgais mehānisms, kā var ilgstoši pastāvēt saprātīgu, sevi apzināties spējīgu, līdztiesīgu indivīdu sabiedrība. Bet tas nav līdzeklis, kuru kāds varētu paņemt savās rokās. Ja kāds to ir paņēmis rokās kā līdzekli savu laicīgo, vientuļās bedres vīzijā balstīto mērķu sasniegšanai, tad tas jau pēc definīcijas ir viltus dievs. Dieva definīcija ir tieši tā, ka Tas nav neviena pakļaujams. Ka pakļāvējs ir pats Tas. Šādu Dievu var ieraudzīt, bet tas nav obligāti. Var arī palikt savā bedrē, aizspiest ausis, un nekāda bērniņa raudāšana netālā silītē nepatraucēs vārīšanos paša ellē.