Ko dara digitalizācija
Saistībā ar vakar Neatkarīgajā publicēto interviju par mākslīgo intelektu, gribētu ar pāris piemēriem ilustrēt dinamiku, kas ir tehnoloģiskā progresa negatīvo konsekvenču pamatā. Tā attiecas gan uz mēģinājumiem imitēt cilvēku, gan uz apkalpojošajā sfērā strādājošo nomaiņu ar robotiem.
Vai viedais pulkstenis, kas rāda jūsu pulsu un noieto soļu skaitu, ir atrisinājis kādu problēmu, kas eksistēja pirms pulksteņa iegādes? Vai dzīvojāt pastāvīgā diskomfortā, nezinot, cik soļus esat mērojis? Protams, pulksteni var arī izmantot, lai “institucionalizētu” dienas veselības minimumu. Tā vietā, lai tērētu pašdisciplīnas ierobežoto kapacitāti normas ievērošanai, jūs nu varat to izmantot citiem sevis pieskatīšanas uzdevumiem. Bet vai tiešām tas ir tikai uz labu? Vai tad ar paļaušanos uz tehnisku soļu minimuma uzturētāju jūs nepalaidīsiet garām citus signālus, kas varbūt liecinās, ka soļu nostaigāšana šodien nav tas svarīgākais vai pat veselīgākais nākamais, piedošan, solis?
Cilvēka priekšstats par lietām rodas uz saskarnes. Tas ir, uz tās “virsmas”, uz kuras cilvēks redz savu mijiedarbību ar lietu. Tātad ne balstoties uz to, kas lieta “patiesībā ir”. Ja vien neesat īpaši apdāvināts, priekšstats par sarunas biedru klātienē un cilvēku kā tādu kopumā neveidojas, balstoties uz, piemēram, zināšanām par otra cilvēka smadzeņu uzbūvi vai zarnu trakta darbību (kuras balstītu, piemēram, jūsu bioloģijas, ķīmijas, fizikas utt. zināšanas). Smarža, skaņa, izskats un fiziskais kontakts un to tulkojums vārdos un žestos ir tas, kas veido priekšstatu par otru klātienē atšķirīgu no jebkādas kontakta “digitalizācijas” formas. Tāpat kā akla vai kurla cilvēka prāts kompensē neuztveramo ar saasinātām visām citām maņām, un tāpēc iegūst pavisam cita veida (relatīvi deformētu) priekšstatu par otru, tā jebkādi mēģinājumi pārcelt divu cilvēku kontaktu virtuālā vidē deformē to iespēju lauku, kurā mēs vispār varam otru redzēt.
Tas pats attiecas arī uz mūsu attiecībām ar sevi. Tādas veidojas tieši tāpēc, ka eksistē “virsma”, uz kuras redzam sava saprāta mijiedarbību ar kaut ko, kas nav saprāts. Ķermenis visā tā sensorajā pilnībā ir šī virsma, tātad tas, ko mēs uztveram kā to otru. Ieviešot pulsametrus un citus diagnostiskus aparātus it kā sava ķermeņa vērošanai, mēs nepaplašinām ieskatu nedz savā “patiesajā dabā”, nedz tajā, ko par cilvēka dabu uzskata dzejnieki, teologi un filozofi. Tā vietā mēs būtiski sašaurinām to, jo samazinām virsmas laukumu. Matemātiski izsakoties, virsmas dimensiju skaitu. Viss, kas veido cilvēka pulsu, tagad tiek projicēts vienā dimensijā (divās, ja pavisam matemātiski) — pulsā. Bet cilvēks ar laiku jau neredz vairāk par jauno projekciju — tā kļūst par noteicošu virsmu jeb saskarni.
Cilvēks aprīko sevi ar arvien vairāk monitoriem, kas ļaus pārliecināties, ka sajūtas nemelo. Taču rezultātā iegūst nevis pārliecību par savām maņām, nevis tikai atbrīvo resursus citām nodarbēm, bet rada jaunu, skaitliski izteiktu ķermeni. Cilvēks ir sevi digitalizējis pirms vēl kiborgu programmētāji ir ķērušies pie darba.
Lai arī bezgalīga atgriezeniskā saite apdraud jebkuru domājošu cilvēku, ar jaunajām ierīcēm mēs par saprāta upuriem padarām arī tos, kas citādi ar destruktīvu pašrefleksiju nesirgst. Nopirkdams pulsametru (vai jebkādu citu šādu ierīci), cilvēks pats sevi saskalda divās šķietami autonomās vienībās: viena ir tramīgais pulsa rādītāja nolasītājs, otra ir miesa, kurai mēra pulsu. Vairums pārdevēju, kas izplata šādas cilvēku pārzāģējošas tehnoloģijas, atšķirībā no apskaņošanas iekārtu speciālistiem, jūs nepabrīdinās, ka starp šiem diviem abstraktajiem ķermeņiem varētu veidoties signālu bezgalīgi pastiprinoša atgriezeniskā saite, līdzīga tai, kad mikrofonu pieliek pie tumbiņām.
Ir maldīgi domāt, ka kārtējā jaunā tehnoloģija risina iepriekš cilvēku nomākušu problēmu, nepārformulējot to un neradot jaunu, ar kuru tikt galā var izrādīties vēl sarežģītāk nekā ar sākotnējo. Ir tiesa, ka visa cilvēka dzīve sastāv no apstākļu pārformulēšanas ar vārdiem un praksēm. Arvien jauni un nezināmi izaicinājumi padara dzīvi dzīvu. Tomēr nevar noliegt, ka liela daļa cilvēka gandarījuma veido sajūta, ka pasaulē valda nosacīta kārtība, kosmoss, un ka cilvēkam ir savs nopelns tā uzturēšanā. Lai cilvēka pūliņi būtu saprātīgi un rastos pārliecība, ka jaunais stāvoklis ir viņa rīcības rezultāts, ir jābūt vismaz aptuvenai pārliecībai par no cilvēka neatkarīgo lietu faktisko kārtību.
Psihiskās veselības traucējumu un “traucējumu” epidēmiju var skaidrot arī citādi, taču viens pierādīts faktors ir strauji mainīgā un nenoteiktā vide, kurā mūsdienu cilvēkam nākas operēt. Spēles noteikumi nepārtraukti mainās un cilvēks vairs nevar paļauties uz drošiem ceļa rādītājiem. Haosu rada ne vien neizbēgamās cilvēku interešu sadursmes, lielam skaitam koncentrējoties apdzīvotības centru un virtuālajos laukumos, bet regulāras jaunu tehnoloģisko viesuļvētru sezonas. Simttūkstoš un vairāk gadu evolūcijas rezultātā nostiprināti realitātes uztveres mehānismi un simtiem gadu evolūcijas rezultātā ģenerētas interpretācijas programmas nemainās vienā taktī ar interneta vai tam sekojošo socmediju ienākšanu mūsu dzīvēs. Mums piemīt zināmas adaptācijas spējas, taču nevajag tās pārvērtēt. Galu galā arī psihiskās veselības traucējumu simptomu epidēmija un to risinājumu tirgus ir sava veida pielāgošanās. Bet vai nevaram izvēlēties arī citādāku ceļu?
Šī transformācija notiek ne tikai ar fizisku ierīču, bet arī ar konceptuālu ierīču palīdzību. Jau minēto psihiskās veselības jautājumu aktualizāciju var vismaz daļēji skatīt arī kā cilvēka dabiskas reakcijas uz anomālu apkārtējo vidi pārformulēšana medicīniskā valodā. Ja esat pietiekami pieredzējis, lai zinātu, ka nevarat ar pārliecību runāt par jautājumiem, par kuriem ļoti gribas publiski runāt, to var norakstīt kā “viltvārža sindromu”. Ja darbā esat pārāk akli sekojis profesionālajam soļu skaitītājam, jums draud “izdegšana”. Ja no visām pusēm viss vienlaicīgi gāžas virsū un nejaudājat atzīties nespējā imitēt multitāskingu, tad jūs varat paslēpties zem “panikas lēkmes”. Ja jums ir kauns vai vainas sajūta, iespējams, jums ir “trauksme”. Ja nomirst radinieks, tad nevis jūs sērojat, bet jums pēc divām nedēļām, vismaz Lielbritānijā, sākas “depresija”. Ja jūsu vecāks kļūst apkopjams, saņem terminālu diagnozi un jūs bez pārējo radinieku palīdzības netiekat ar to visu galā, tad jums arī piemeklē kaut ko no medicīniskā vokabulārija.
Viss, kas nepieciešams, lai tikai nevajadzētu samierināties ar to, kas ir. Morāli stāvokļi, kuriem neeksistē apkārtceļu, kuri vēl nesenā pagātnē bija jāpiedzīvo vai kuri bija jārisina saknēs vai jāpiedzīvo kā samaksa, nu ir nomaskēti ar jaunu saskarni — ar atbilstošākā psihiskās veselības “pulsametra” izvēli. Psihiskā veselība, protams, nav nekas jauns. Cilvēka mēģinājumi izvairīties no patiesības ir leģendāri. Bet jaunās metodes ir īpašas ar savu sofistikācijas līmeni. Iepriekš, lai izvairītos no sastapšanās ar realitāti, vajadzēja izmantot fizisku vardarbību vai vismaz nāves draudus. Gudrāki prāti varēja, piemēram, draudēt ar pašnāvību vai atsaukties uz sirds aritmijas risku, ja sāksiet runāt par lietām, par kurām neklājas runāt. Mūsdienās to visu var darīt bez nāves piesaukšanas. Man ir psihiskās veselības traucējums — lūdzu, pielāgojieties!
Pulsametrs, soļu skaitītājs vai asinsspiediena mērītājs var šķist ļoti vienkārša, nevainīga un pat pozitīva ierīce. Taču tā nav tāda. Skaitlisks rādītājs nav neitrāla stāvokļa konstatācija. Tas ir uzmācīgs paziņojums, ka rādītājam ir nozīme. Ka rādītājs ir realitāte. Jūs esat mašīna, kura atrodas nepārtrauktā tehniskā uzdevumā.
Digitalizāciju var salīdzināt ar topogrāfisku karti, taču analoģija ātri nobrūk, jo karti parasti neuzskata par pašu realitāti. Karti — aptuvenu realitātes attēlojumu — izmanto, lai operētu reālajā pasaulē. Digitalizācija ir process, kurā karte pati kļūst par realitāti. Par nabadzīgu, atcilvēciskotu realitāti.