Krievijas iebrukums Ukrainā

Kad pirms gada Džordans Pītersons izteica hipotēzi, ka karš Ukrainā ir konservatīvo vērtību sadursme ar Rietumu voukismu, daudzi to nosauca par slima suņa murgiem.

Mērenība ir tikums.

Kāpēc deputāte Stepaņenko runā par 30 citiem militārajiem konfliktiem pasaulē un par lielajām gāzes cenām ziemā, kad viņai prasa, ir vai nav Krievija agresors šajā karā?

Latvijas, kā valsts, kuras pašnoteikšanās pamatā ir latviešu valoda, pastāvēšanu vienādā mērā apdraud lielas krievvalodīgo masas neatkarīgi no viņu izcelsmes valsts, ja tās nepiekrīt šeit publiskajā telpā runāt latviešu valodā.

Lai ar staba nojaukšanu Latvijas okupācija patiešām izbeigtos, pirmkārt, mums visiem ir notikušais jāpieņem un jāatzīst par vienojošu.

Kara gadījumā nosaukt diskusijas oponentu par Kremļa aģentu nozīmē faktiski ierosināt viņa nāvessoda “izskatīšanu”. Vai politisko oponentu apsūdzētāji nodevībā atbild par savām replikām?

Latvijas tauta viesmīlību izrādīs tikai tādiem Krievijas medijiem, kas atzīs kara radīto apdraudējumu Latvijas pastāvēšanai, novērtēs viņiem sniegto patvērumu un aiz cieņas izvairīsies no Latvijas politikas apspriešanas jautājumos, kas ir sasaistāmi ar oficiālās Krievijas imperiālajām interesēm.

Uzskatīt, ka jebkāda novirze no “Putins ir sātans” tēzes ir kara attaisnošana, nozīmē absolūtu uzticēšanās iztrūkumu saviem tautiešiem.

Putins ir viens no retajiem foniem, uz kura tādi kā Jānis Bordāns un Daniels Pavļuts izskatās pēc demokrātiem un var atļauties cēli atļaut “sabiedrībai demokrātiskā veidā paust savu viedokli un nostāju pret notiekošo pasaulē”.