Par mērenību

Mērenība ir tikums. Jebkādu politisku programmu vai ideju nograuj tās visdedzīgākie bīdītāji. Sevis neidentificēšana ar kustību, kuru jūs apzināti veicināt vai pat rīkojat, ir nepieciešamība, lai kustība kalpotu jūsu paša sākotnēji nospraustajam bet fanātismā viegli aizmirstamam mērķim.

Fanātiķim īsto mērķi pavisam dabiski aiz ieraduma nomaina mērķis redzēt sevi vai savu kustību kā “vismaz pagaidām” pastāvīgu līdzekli.

Mēs esam cilvēki un mēs esam pakļauti dabiskās korumpēšanās likumiem. Tās pašas rakstura īpašības, kas ļauj mums piesēsties pie kaut kā un virzīt to un neko citu uz priekšu — tieši tās pašas arī mūs korumpē. Nav labu rakstura īpašību, ja tās nenāk komplektā ar mērenību. Tieši koncentrēšanās uz vienu misiju ir tas, kas reizē veicina un grauj misiju. Tāpēc, ka tā cilvēka prāts ir iekārtots. Cilvēks vāji redz, ja nekur kārtīgi neskatās. Cilvēks neredz neko citu, ja kārtīgi skatās uz vienu. Cilvēks nevar redzēt pat savu aklumu.

Ne visas šīs atziņas attiecas uz visiem zemāk minētajiem gadījumiem.

Kurā brīdī Lato Lapsa pārstāj būt Egila Levita kritiķis un faktiski kļūst par veicinātāju šī nelietīgā, patmīlīgā, augstprātīgā tiesiskuma grāvēja pārvēlēšanai uz otro termiņu? Kurā brīdī Lapsas pārmetumi Levitam kļūst tādi, kuri to nepaskaidrošanas dēļ ir “saprotami” tikai tam, kas jau ir ieradies ar iepriekšēju vēlmi vēl kaut ko sliktu sadzirdēt?

Kurā brīdī Aldis Gobzems pārstāja darboties kovida ierobežojumu vājprāta mazināšanas labā? Kurā brīdī antivakseri sāka piedalīties veselīgas ārkārtas vakcinācijas politikas graušanā? Kurā brīdī vakseri kļuva par visīstākajiem antivakserisma veicinātājiem?

Kurā brīdī Liāna Langa sāk darboties pret latviešu valodu un tās izredzēm?

Kurā brīdī Mozaīka kļuva par visveiksmīgāko homofobijas izplatītāju Latvijā?

Kāpēc “Progresīvie” un to redzamākie biedri ir vislielākie normālo kreiso ideju noracēji?

Kuri kristiešu misionāri ir vislielākie kristietības diskreditētāji? Tie dedzīgākie, tie pašpārliecinātākie.

Un visbeidzot. Kurā brīdī [klasiskais] liberālisms (tai skaitā mērenība kā tā viens no centrālajiem tikumiem) pārstāj būt labums?

Droši vien tajā, kad to padara par absolūtu principu; tādu, ar kuru var attaisnot pat neiebilšanu agresijai.

Šodien es Rīgā braucu pa centra ielu un starp mašīnām uz mirkli ieraudzīju ejam Reini Pozņaku. Vai vismaz man tā šķita. Varbūt neesmu pietiekami rūpīgi sekojis līdzi Pozņaka darbībai un publiskajiem izteikumiem, bet, cik nu esmu, viņu no visiem iepriekš minētajiem gadījumiem atšķir tas, ka viņš nevienu brīdi nav sevi pašu identificējis ar savu labo darbu. Viņš nevienu brīdi nav sajaucis vispārējo noskaņojumu ar savu līdzdalību tajā. Viņa rīcībā un izteikumos nevienu brīdi neesmu manījis fanātismu vai pārliecību, ka viņam kā konvoja rīkotājam kaut kas pienāktos. Platforma, attieksme vai jebkas cits. Vai ka visiem būtu jāatmet malā tas, ko viņi dara un jāpievienojas viņam. Vai ka viņš būtu tikai labais un kāds cits tāpēc būtu sliktais.

Šajā brīdī, kad visu uzmanību esmu veltījis mērenības iztrūkumam labos nodomos un nekā cita savā aklumā neredzu, man rādās, ka veiksmīgas politiskas programmas realizācijas pamatā vienmēr ir jābūt aktīvam darbam pie programmas dedzīgāko atbalstītāju slāpēšanas. Ja jūs nevarēsiet novaldīt programmas fanātiķus, tad viņi programmu vedīs pilnīgi pretējā virzienā. Laikam jau politikas ābece, bet nu man pielec tikai pašmācības ceļā.